Arī vecākiem dažkārt nervi var neizturēt, kā arī bērni ir dažādi. Ja bērns pa nakto raud, tad visbiežāk to var novelt uz to, ka mazais ir slims - sāp zobs, auss (kas starpcitu sā vājprātā) un, protams, ar garīgi slimiem bērniem ir vēl savādāk. Tie tik tiešām var pamosties nakts vidū un taisīt histērijas. Tādos brīžos žēl gan mammu, gan bērnu, jo tas ir smagi abiem, un tad nemaz nav brīnums, ka mamma pa dienu bļauj.
Protams, ir vēl dažādas audzināšanas metodes. Ir vecāki, kas piekopj metodi kurā bērnam ļauj bļaut/raudāt aptuveni 10-15min, pēc tam iet klāt samīļo un atkal iet prom. Tādējādi mācot uz nakti aizmigt pašam. Arī tādos brīžos kaimiņiem noteikti mati ceļas stāvus.
Arī es savam mazajam dažkārt uzbļauju, bet tas tikai tādēļ, ka ar simto "nedrīkst" reizi vēl joprojām nav sapratis.
Principā taisnību jau te meitenes saka, svešs bērns nav tavs bērns un tava pieredze ar šādiem bērniem, manuprāt, nav uzskatāma nemaz par pieredzi. Pret svešu bērni, vienalga vai brālis, māsa vai draudzenes sīkulis, tas tomēr savā ziņā ir uzskatāms par svešu, jo nav tavs un ja nepavadi ar viņu 24/7, tad īsti neizproti emocijas/pārdzīvojumus ko piedzīvo pati bērna mamma. Savs bērns ir pavisam savādāk, uz sava bērna atļaujies vairāk nekā uz sveša.
Bet ko darīt tavā gadījumā? Gan jau, ka kāds brīvs brīdis ir, tad nu aizej un izzondē kaimiņos situāciju. Ja redzi, ka kaut kas nav normāli un pēc jūsu sarunas nekas nav mainījies, tad zvani uz bāriņtiesu, bet tad saproti, ka ienaindnieki garantēti. Bet vispirms pašai jātiek galā, tā uz dullo nezinot kādi ir apstākļi neko saukt nevajag.
479
