Sveikas, šajā 6febr. rītā! Gribētu izklāstīt mazliet savu stāstu, lai dzirdētu, kādus viedokļus. Man ir 23.g., iepazinos ar 35g.vec. vīrieti. Jau no iepazīšanās brīža mums bija, saucamā dzirkstele. Ilgi nebija jāgaida līdz vīrietis mani atrada sociālajos tīklos. Viņš - absolūts darbaholiķis. Darbs saistīts arī ar ceļošanu uz citām pilsētām, pašlaik ne valstīm. Bet, dzīvojam vienā pilsētā. Skaidri zinu, ka visu savu brīvo laiku ziedo divām lietām darbam (pat lāgā neguļ) un atlikusī daļa - tikšanās ar draugiem, kādā atpūtas vietā, kur parasti dzer un ļoti daudz sarunājas. Ballēties, šā vārda nozīmē neballējās. Pēc visa tā, kas zināms, cik pazīstu viņu un kā intuīcija liek nojaust citas meitenes tur nav. Bet, protams, veselais saprāts vienmēr pieļauj iespējamību. Pēdējās attiecības, nezinu pirms cik ilga laika, taču ilga 5gadus. Tātad, trīs mēnešu laikā esam tikušies reizes.. uz divu roku pirkstiem var saskaitīt. Darba dēļ. Un to tiešām zinu. Mana problēma: Tiekamies reti un pēc lielām pauzēm, tādēļ ikrreiz pēc šāda sviesta gribu aizmirst par viņu, bet te pēkšņi, kāds pasākums, tiekamies un viņš visu savu uzmanību velta tikai man (lai gan no sākuma izvarījās, ka mūs kāds redz, pieļauju, ka vecuma dēļ, bet tagad arvien atklātāk izrādījis simpātijas) Ja sarakstamies, tad iniciators ir viņš. Bet sarakstamies reti. Kas mani mulsina ir tas, ka nesaprotu, ko viņš no manis grib. Es zinu, ka viņam ir stipras simpātijas pret mani, jūtu un redzu kā viņš lūkojas uz mani un kā uz citām sievietēm. Kad esam kopā ļoti daudz mani aplido, bet, ne parastie brunču mednieka gājieni. Vislielākais apjukums ir tas, ka bieži vien runājot, viņš piemin ļoti, ļoti sīkas detaļas, kas ir diezgan mazsvarīgas un, ko pat es neatceros, bet liek domāt, ka viņš uzmanīgi piefiksē visu ko saku par sevi, par citām lietām. Nu tiešam tīrākie sīkumi. Bieži vien ir izmetis frāzes runājot par nākotni, ne par, sapņu pilīm, ka nu tik būs. Bet parastas aktivitātes, ko varētu darīt kopā, līdz ar ko, galvā aizķērās, ka nākotnē it kā iezīmē manu līdzesamību, lai gan esmu piesardzīga un to visu uztveru vēsi. Par to kā jūtas nerunā, nezinu ar kādām štangām tas jāvelk ārā. Esmu jautājusi tieši, caur puķēm, kas notiek, bet tās atbildes tādas nekādas. Tikai vienreiz tiešam sacīja, ka pietrūkstu, ātri pemetinot, ka tikai mazliet, jo stipriem vīriešiem nevajadzētu ieciklēties uz kā pietrūkšanu. Zinu, ka, ja vairāk uzprasītos, tad rastu laiku man, bet es baidos. Nezinu, kā viņš raugās uz nākotni, ko viņš vēlas. Šobrīd šķiet, ka vecpuisis gan nepaliks, jo pavisam noteikti salaulāsies ar savu darbu. :D Es pat nezinu, ko gribu no jums, kādu pieredzes stāstu ar simlaritātēm, vai vienkārši viedokli, ko darītu manā vietā.. Nesaprotu, es esmu viņa laika kavēklis, vai arī viņš ko vēlas, bet mīlestība pret darbu ir lielāka? Atvainojiet, ka tik gari. Tās kas izlasīs, cepums jums no manis! :) Man ir milzīgas simpātijas pret viņu un ar katru dienu domāju arvien vairāk, katru reizi, kad izpalika mūsu plānotās tikšanās atkārtoju sev, ka nu viss, viss. Bet.. nav viss.