Man vēl ir gadi līdz 30smit, tāpēc nezinu, vai varētu te komentēt, bet nu...
Ja 10 gadus atpakaļ skatoties...neskaitot tādus tiešām personīgus padomus, kuri cieši saistīti ar mani un kurus te rakstīt nevēlos, sev padsmit gados ieteiktu uzlikt mīksto kkādu nesvarīgu apkārtējo domām par mani. Nav vērts pazust pūlī, apspiest radošās izpausmes, stilu vai paturēt savu viedokli pie sevis tikai tāpēc, ka kādam klasē vai kādam no apkārtējiem redz' tas varētu nepatikt.
Vārdu sakot - ieteiktu sev būt daudz stiprākai un daudz vienaldzīgākai pret to, ko par mani domā cilvēki, kas nav man svarīgi vai mīļi. Ja es to būtu tolaik sapratusi, būtu sev aiztaupījusi daudz stresa un pārdzīvojumu.
Ja paskatītos piecus gadus atpakaļ...atkal, nerakstot ļoti personīgas detaļas, vnk teiktu sev: dārgā, neesi idiote, nedod nekādas otrās iespējas.