par vecumu

sakarto pa prieksu galvu (tas nav uzbrauciens) , vnk daudz kas ir galvaa un jo vairak cilveks doma par konkreto domu (tava gadijuma par vecmu), tad liekas ,ka tiesam viss ir slikti

A ka sakartot? Pilnigi nopietns jautajums. Ir termins Eksistenciala krize. Nezinu, vai esmu tas dala...

Dari kā pārējās cacas, kuras tas satrauc - sašpricē hialuronskābi.. nu vismaz sāc ar to :D

Bet ja godīgi.. es par šo tēmu aizdomājos pēc šāda tipa diskusijām. Mani satrauc - kāpēc mani tas TIK ļoti nesatrauc? Varbūt nevajag joprojām justies kā skaistajos 20, kad, protams, arī āda bija ''svaigāka''.
No citas puses.. šķiet nekad īsti neesmu izskatījusies tik labi kā šobrīd.. varbūt tāpēc tik ļoti neiespringstu?

:D :D hialuronskābe..


ah, es dotu priekšroku jogai , fitnesam. :)

Bet padoma pati, videjais cilveku dzives ilgums visu laiku pieaug. Zinatne un medicina iet straujiem soliem uz prieksu, ta ka Tev vel stipri paragri domat par dzives beigam. Manuprat, Tu sobrid esi nodzivojusi tikai ceturtdalu no savas dzives un tad, kad Tev reali bus nepieciesamiba pec kadiem mediciniskiem vai estetiskiem uzlabojumiem, tad drosi vien bus pieejams kads lielisks, inovativs risinajums, kas atvieglos tavu dzivi.

viss slēpjas galvā.

Vispar ma viemer bijusi arkartigi veseliga attieksme pret dzivi, vecumu, grumbam ':), pareizak sakot tam vispar nepieversu uzmanibu. Pedeja gada laika tas palicis asi. Nedomaju, ka tas saistlts tiesam ar izmainam izskata, bet ar ieksejo pasaūi. Pieversanas izskatam ir projekcija no "ieksam". Ai, ka gribetos bezbedigi uzdzivot! :))), bez sin domam

dzemdē bērnu, būs kam veltīt uzmanību, jo tad nejutīsies veca, bet jutīsies kā jaunā māte.

Man ir tikai 20, bet es arī baidos no vecuma. Jo laiks iet tik ātri. Arī es baidos no krunciņām, grumbiņām utt. Taču tur neko nevar padarīt. Laiks iet tā kā tam ir jāiet.
Varbūt jāievēro veselīgāks dzīvesveids (es nesaku, ka Tev tāds nav, jo nezinu). Tas palīdz.

Chouette, es sev to pasu stastu :D

Ai...man ir labs darbs, sports, naudas pietiek, esmu slaida (58), edu diezgan veseligi, apmekleju jogu. Laba bukete ne? :d. Bet dvesele mani plosa

:D Pasiedvesma ta teikt.

tad nekas cits neatliek kā hialuronskābe... :D :D :D :D :D

Jā, vaine, ar to izskats/darbs/nauda mēdz nepietikt. Varbūt vajag krasas pārmaiņas, lai rastos sajūta, ka dzīve nevis aizpeld, bet tu esi tajā iekšā ar pilnu atdevi. Ir taču stāsti, kā pēkšņi no biroja rutīnas viņa atver kafejnīcu, iestajas Mākslas akadēmijā, sāk nodarboties ar labdarību.. vai vispār aizceļo... Nu, protams, bērns ir variants, mani kaut kādā ziņā tas glāba, deva stimulu, bet tas noteikti nav nekāds salmiņš, kam uzlikt pārlieku slodzi kā glābējam. Vispirms jau tai sajūtai jāatnāk Tevī pašā, mieram ar sevi laikā, vietā, savā ķermenī. Pilnveido sevi, mācies, aizraujies.. manuprāt, saturam tādas grumbas kļūst otršķirīgas. Ir taču sievietes gados, kas burtiski staro, acīmredzot vienkārši mīl dzīvi, to, kurā tobrīd atrodas. Ja esi tukšs ķobītis, tad pieķeries aizejošajam, kas beigās riskē kļūt vienkārši skumji.
Man ir bijusi sajūta, ka gadi iet, bet liekas- nekas taču tāds nav noticis, kas man tāds ir, kāda no manis vispār jēga, kuras ir manis pašas radītās vērtības.. joprojām bail no 30. Bet mēs vairs neesam jaunietes, nu un? Mēs esam sievietes un vai tas nav vēl skaistāk?

Karino-tas "burtiski staro",ir pilniigi par mani-iipasi sodien:)

Malacis, Emanuelle, man prieks par Tevi!
Kas īpašs noticis?;)

Karinjo-man saak naakt labumi no Latvijas!!Taads prieks un viss tik garsiigs:)
Par teemu-viens miils cilveeks teica,ka mees esam tik veci, cik juutamies, un es pilniigi piekriitu -tas ir tikai skaitlis...:)

Emanuelle - cik Tev ir gadu" un , ja vairak, neka man vai bija lidzigs dveseles stavoklis? Jo es arkartigi apskauzu tadas suevietes ka Tu, un sapnoju but tada. Karino, paldies paf viedokli, tie ir stiprinajuma vardi. Ticu un redzu, ka sada anonima saruna var aizstat varbut par psihoterapiju...

Es pati nekad neatiecināju uz sevi,ka dzīvoju līdzi saviem gadiem,ir daži draugu lokà...kuri pat izmeta frāzes..,"Ak nu viss jau tie 30....Pēc 30 jau viss,30.,30 utt"
Piekrītu,ka galvenais ir kā iekšēji jūties,nevis tie skaitļi kas pasē...
Bet pēc pēdējās dzimšanas dienas arī kautkāda sirds sàpe uzradās līdzīgi kà tev,
līdz ar pirmajām grumbiņām :D Nu ko darīt!
Es domàju šī sajūta pāries,tas tomēr ir galvā :)
Ir tik daudz cilvēki kuri daudz vecāki un skraida kā jauni,tad ko mums te čīkstēt :)

Tev ir tikai 27!!! Un ko tad tu darīsi, kad tev būs 37?... Vienkārši pieņem faktu, ka tu novecosi gribi tu to, vai ne! Tā nu tas notiek. Pie tam - štrunts par grumbiņām, toties kāds kaifs, kad jūti, ka smadzenes strādā daudz labāk, nekā 20 gados, ķermenis tevi klausa daudz labāk, sevi un savu būtību un sievišķību apzinies daudz labāk. Tieši sievietes ap 30 - 35 gadiem ir pašā sulīgākajā vecumā! Tas ir jāizbauda, nevis jākrīt depresijā! Arī vēlakos gados - ja vien esi sevi realizējusi un viss apkārt ir sakārtots, vari dzīvi baudīt, nevis eksistēt. Ņem piemēru no Emmanuelles - dzīvespriecīga, eleganta un pozitīva sieviete. Galvenais neieciklēties uz ārējiem skaistuma etaloniem, ko diktē masu mēdiji, bet baudīt veselīgu harmonisku dzīvi!