Kā jau lielākoties tas notiek šāda veida diskusijās (ar divām konfliktējošām/asi diskutējošām pusēm), tak jau skaidri redzams, ka abas puses paliks pie sava viedokļa. Ir daudz tēmu, kur var diskutēt aizrīdamies un klupdami, lai tikai pierādītu savu patiesību. Ne uz vienu konkrēti šeit to neattiecinu, bet vispārinu, jo dzīvē jau mēdz notikt tieši tāpat. Ja cilvēks ieņēmis galvā, ka otram nav taisnība/otrs ir lielākais ļaundaris ever/otru vajag vest "pie gaismas" utt, tad jau nederēs arguments, ka katram ir tiesības uz savu izvēli un ka svešas dzīves uz citiem neattiecas. Žēl un skumji, ka daudzi ir gatavi iekarst un pērties, lai pierādītu, ka viņi jau nu zina labāk.
Pati piekrītu tām, kas uzskata, ka dažreiz labāks risinājums ir aborts, bet tas nenozīmē, ka šīs darbības veikšanu cildinu vai uzskatu par ikdienišķu, parastu notikumu, ko var darīt, kad vien pagadās.
Skatos, ka te parādās arī "atsauces uz likteni". Liktenis atspēlēsies, paši neesam savas dzīves noteicēji? Nopietni? Nesaku, ka neticu liktenim, bet šādā tēmā to sākt pieminēt ir diezgan dīvaini, jo, ja kāda nevēlas to bērnu, nu neies viņa ar putām uz lūpām pēkšņi izdvest slavinājumus liktenim, ka "ak, bērnu es nevēlos, bet ir taču liktenis, tas nekas, ka es liktenim neticu, bet tāds ir, viss, neveikšu abortu!". Liktenis vai ne liktenis, bet ne vienmēr var akli pieņemt visu kā debesu dāvanu/likteņa sūtījumu. Dažreiz jārīkojas pēc sava prāta un apstākļiem, uzskatiem.