Mana mamma, pirms 20 gadiem uztaisīja abortu. Man bija 3 gadi, brālim 6 gadi. Tikko bija miris tēvs, mamma palika viena ar 2 maziem bērniem, alga bija ļoti maza, knapi vilka...
To visu es uzzināju nesen, kad ar asarām acīs mammai paziņoju, ka esmu neauglīga.... izrādās visus šos gadus mammucis ir ļoti par to domājis, bet nu ar savu nelaimi es viņai visu uzcēlu augšā. Viņa vaino sevi, sava veido Dieva sods....
Kad par to domāju asaras birst, jo visu mūžu esmu gribējusi jaunākus māsu vai brāli... cenšos saprast mammu, nenosodīt, taču tas viss ir traki grūti.
ko es ar to gribu teikt... lai gan pagajuši 20 gadi, tomēr mamma to aizmirst nevar. Brīžiem saprotu, ka viņa cenšas sevi attaisnot, bet vienalga viņa cieš.....
Lai cik stulbi tas nebūtu, tas aborts tika veikts, lai gan bijs laimīga ğimens, pieaudzis cilvēks... bet acīmredzot, trieciens pēc tēva nāves bija smagāks, neziņa....
Mūsdienās ir tik daudz informācijas par seksu, par kontracepsiju un visu citu, ka brīžiem brīnos, kadeļ meitenes ir tik vieglprātīgas...