Par mājām. Par Latviju.

Saknes. Piederības sajūta.
Daba. Ēdiens. Kultūra. Vēstures un tradīciju saglabāšana, ko ļoti cienu latviešos.

Miers.
Meža smarža pēc lietus.
Līgo svētki un vasaras naktis.
Guļbūves.
Rīga Dziesmu svētku laikā. Rīgas mājīgās kafejnīcas, roku darbu galerijas, tirdziņi.
Sigulda.
Vispār arī kapu kultūra, man patīk svecīšvakari, kapu svētki augustā ar radu satikšanos.
Tautas medicīna, visas tās zālītes un uzlējumi, ko gandrīz ikkatrs pazīst. No tā izriet, jā, ka latvietis joprojām nav pazaudējis saikni ar dabu.

Pietrūkst daudzu lietu dabiskums. Ārzemēs viss ir ķīmisks un nedod dievs kāds uzzinās, ka es vasarās peldos dīķos un ezeros. Domās, ka esmu dīvaina.

Man pietrukst mamma un daba, darza veltes, ediena kvalitate. nekas cits gan galva nenak.

Es ārpus Latvijas esu kadus 5 gadus,sakumā biju Anglijā,tagad gadus 3 esu Dānijā.
Ļoti pietrūkst Latvija un ļoti ceru drīzumā atgrizties màjàs.Pietrūkst Latvijas daba,
pārtika,latviešu valoda,cilvēki šeit tādi sveši,viss svešs!Apnicis šejienes mūžīgais vējš :D
Ilgojos pēc vannas :D šeit cik zinu reti kuram ir vanna mājās,ekonomijas pēc lielākajai
daļai ir dušas.... Pirms lidošanas vienmēr jau sapņoju par to kā peldēšos savā superīgajā vannā :D

Rupjmaize, biezpiena plātsmaize, zirņi un štovēti kāposti- tā garšo mana dzimtene.

Pujenes, egļu skujas, pļavas puķu medus, liepas un siens. Un novembra lapu trūds un sūnas. Tā viņa smaržo:)

valoda, bérníbas mezha takas, upes líkumi, (zhél, ka to mezhu vairs nav, zhél, ka upe arí vairs nav tuvu táda, ká bija béníbá), skaistie saulrieti, Lígo svétki (bet atkal tádi, ká bija tad, kad man bija padsmit gadi, arí tádu vairs nav)...

Mīlestība pret savu zemi un saviem cilvēkiem.

pec dazhaam dienaam atgriezhos LV uz dzivi pec 4 gadu bushanas prom..esmu vnk staavaa sajuusmaa...un ceru,ka sajuusma bus arii veel pec menesha :D nav taa,ka nespeju dzivot bez ghimenes,bez draugiem,bez LV eediena..bet tomer maajas ir maajas...un liekas,ka mani tur gaida normala dzive ar mani nevis bez manis kaa aarvalstiis :)

Mamma, braalji......mans mazais sunjuks. Bet taa nekas mani tur netur, nedzivoju jau tur 4 gadus. Butu vinji seit, tad butu savadak.....Ediens? Ja velos izgarsot "taste of home" aizbraucu uz krievu veikalinu un visu noperku, ka nav, to var pasutit.
Es milu Latviju ka zemi, ainavas, cik man daudz skaistas atminas vietas ir......ir mazs sapnitis kadreiz Latvija pie jurinas nopirkt maajinu un pa vasaram braukat tur atpusties. :)

un nedod dievs kāds uzzinās, ka es vasarās peldos dīķos un ezeros. Domās, ka esmu dīvaina.

Jā, šis ir tik ļoti izteikti. :D

Esot tālu prom no Latvijas, pietrūkst ģimenes, draugu, radu sanākšanas, svētku svinēšanas, dzimtas mājas, kurā pavadīta visa bērnība, meža, pašaudzētu dārza labumu, mammas gatavoto gardumu, 4 gadalaiku, manas mīļās Latgales, latgaliešu un latviešu valodu, Līgo svētku, ezeru... Tā varētu turpināt un turpināt.

Jūra, Līgo svētki, agri vasaras rīti, kad tāda sīka migliņa vēl staigā pa zemes virsu, saulīte tikai lec un gaiss ir tāds, ka pat aprakstīt nevar...

Man patīk plašums, kad man paliek par šauru savā galvā es vienkārši eju ārā. Es staigāju pa mežu vai pa pļavām, arī ziemā un austiņās uzlieku mūziku un man tuvumā nav neviena cilvēka, reizēm redzu stirnas, lapsas, zaķus un cenšos pielavīties pēc iespējas tuvāk. Kopumā tā ir brīvības sajūta, es tā teikt izeju no mājām un uzgriezusi muguru varu iet kilometrus un tā uzlādēties.

Es tieši tagad sāku apzināties savu lepnumu, par savu tautu par saviem senčiem, tradīcijām un tagad man nav pat idejas kaut kur doties un vispār pamest dzimteni, jo beidzot esmu atradusi arī iespēju tiešām labi nopelnīt savā dzimtenē un būt neatkarīga reizē. Tāda sajūta, ka vakar biju dibenā, bet tagad sāku kāpt, tagad tikai nepaklupt. :)

Pirmkārt, jau man patīk aiziet uz veikalu un dzirdēt kā pārdevēja man saka: "Paldies." Man patīk ziemas, vasaras, pavasari un rudeņi, nevis viens gadalaiks visu gadu. Patīk latviešu dziesmas, patīk uz hoķīti reizēm aizlaist. Man patīk sviesta, krējuma un maizes garša. Bet visvairāk man patīk tas, ka te vēl ir tik daudz, ko darīt, tik daudz virzienu, kuros attīstīties, ka nemaz nezinu, uz kuru pusi mesties. Iespēju ir miljons, par spīti tam, ko domā citi, jo mums ir tik daudz vēl neaizsāktā. Parasti jau tie, kuri saka, ka iespēju te attīstīties nav, diemžēl, vienkārši paši nespēj tās ieraudzīt. Man viena mūža nepietiek, lai izdarītu visu, ko es vēlētos šeit izdarīt.

Man patīk ziemas, vasaras, pavasari un rudeņi, nevis viens gadalaiks visu gadu.

Jā, katrs gadalaiks Latviju izgrezno.

Ja neskaita ģimeni un draugus, ta tas kas man šeit ir svarīgs ir mūsu konkrētā mentalitāte, jo pati esmu diezgan atturīgs cilvēks un diez vai varētu pastāvīgi uzturēties starp, piemēram, ekspresīvajiem latīņamerikāņiem. Tālāk, tā ir mūsu ziemeļu jūra, gadalaiku maiņa, kas liek novērtēt atsevišķi katru sezonu, Rīga, tās arhitektūra)
no ēdieniem- biezpiens, rupjmaize) Mūsu skaistā Opera, teātri, izstāžu galerijas.
ak jā, Prāta Vētra:)

Bet visvairāk man patīk tas, ka te vēl ir tik daudz, ko darīt, tik daudz virzienu, kuros attīstīties, ka nemaz nezinu, uz kuru pusi mesties. Iespēju ir miljons, par spīti tam, ko domā citi, jo mums ir tik daudz vēl neaizsāktā. Parasti jau tie, kuri saka, ka iespēju te attīstīties nav, diemžēl, vienkārši paši nespēj tās ieraudzīt. Man viena mūža nepietiek, lai izdarītu visu, ko es vēlētos šeit izdarīt.

Parakstos zem katra Ances vārda. Tieši manas domas! :)
Mans vecākais brālis nodzīvoja Londonā 9 gadus. Apnika. Atgriezās mājās un ir ļoti laimīgs. Savs ir savs. Jā, šeit nav viegli, bet darītājs vienmēr atradīs Latvijā, kur smelties resursus, idejas un darbu.

Mājas ir mājas. Protams, ka visas bērnības atmiņas un sajūtas vienmēr saistīsies ar šo valsti, un tās nekad nepazūdīs. Esot prom, pietrūkst tā piederības sajūta, valoda, daba, kultūra, svētki. Arī tādi sīkumi kā piemājas rimčiks, kurš ir man vismīļākais :D, vakaros ieslēgt TV un redzēt latviešu raidījumus, dzirdēt latviešu valodu, aiziet svētkos uz salūtu krastmalā u.c.

Es pametu valsi. To, kas tik ļoti pievelk, sāku salīdzinoši nesen apzināties.. Tā nav ģimene un draugi, jo tāpat nepamet sajūta, ka viņi visi ir vienmēr blakus :)

Pievelk tā komforta sajūta.. viss ir tik zināms, tuvs un savs.. dzimtenē pat, ievelkot elpu, gaiss šķiet labāks, pierastāks. Un tas milzīgais prieks dzirdēt apkārt latviešu valodu!!! To tā kārtīgi var izbaudīt tikai cilvēks, kas pabijis svešumā :)

Tā kā man nav attiecību ar ģimeni un draugu tad nebūtu grūti pamest šo vietu. + es mīlu amerikānieti un vēlos būt kopā ar viņu. Pa retam reāli tiekamies, jo pārsvarā stundām nosēžam skype.., bet mīlu viņu kādus 9 mēnešus stabili.