Es pati kā māte vispār uz skatu, ka bērnus, kas nemāk uzvesties, nav jāved no mājas ārā, kamēr viņi neiemācās socializēties un adekvāti uzvesties. Sēdēt un klusēt tādā situācijā man šķiet augstākās mērā izlaidība. Tur jau māti ir jāaudzina, ne bērnu vairs. Es, protams, nerunāju par sab. vietās raudošiem zīdaiņiem.
Reāli smilšu kastes situācija. Aizejam ar sīko uz smilšu kasti vasarā, tur priekšā vēl viena meitene, gadi 4 laikam. Mamma sēž uz soliņa un baksta savu iPhone un vispār neliekas ne zinis par sīko. Nu, neko, mēs tur sēžam tajā smilšu kastē, taisām "kūkas", pienāk tā meitene, grib spēlēties. Es neiebildu, atgāju maliņā, lai bērni ņemas savā nodabā. Nepaiet ne 3 minūtes, kad tā otra sīkā jau manai meitai visas mantas atņēmusi, pati kaut kur nolīdusi, sēž un rokās ar mūsu lāpstiņām. Man jau nav žēl padalīties, bet tas jau nedaudz bija bezkaunīgi - mana meita tur tā un šitā mēģina tam skuķēnam pieiet, bet tā tik paķer mūsu mantas un laižas. Paskatos uz to mammīti - tā joprojām pielipusi pie telefona. Domāju, ok, iekāpšu parunāties ar to meiteni. Pieeju, stāstu - tā un tā, mēs atnesām mantas, varam padalīties, bet tad lai spēlējas abas. Sīkā, protams, neklapē ne ar ausi, sāk bērt smiltis pa gaisu, man acis pilnas, sīkajai acis pilnas. Atgājām notīrīt seju un tad es piegāju pie tās mammītes. Saku, lai pievalda savu bērneli, bet šī uzreiz: "Ko? Bērni taču spēlējas!" Mans pacietības mērs nu bija pilns, izlamājos ar to mammu un sāku vākt kopā mūsu mantas ar domu doties uz citu smilšu kasti. Kamēr es vācu mūsu mantas, kuras bija izmētātas pa visām spēļu laukuma malām, atnāca ģimene - divi bērni, mamma un tētis, visiem saldējums. Manējā jau sēdēja ratos, otra meitene laikam saprata, ka no šitiem neko vairs nedabūs, piegāja pie otras ģimenes tēta, kurš sēdēja uz soliņa, un vienkārši sāka laizīt viņa saldējumu. Normāli? Nezinu, ko tas tētis pateica tā skuķēna mātei, bet viņas ļoti ātri sāka no turienes notīties, protams, "piemirstot" atvainoties.
Mans bērns arī mēdz sastrādāt nedarbus, mēdz nomesties veikalā uz grīdas, bet man ir sajēga, ka tomēr citiem tas nav jācieš, līdz ar to viņa vienmēr automātiski tiek aiznesta atpakaļ uz mašīnu, punkts. Es varu mierīgi arī pārtraukt iepirkšanos vai stāvēšanu rindā bankā, ja mana sīkā sāk ārdīties, varu arī bez emocijām salamāt publiski, jo, nedod Dievs, pienāks tāda diena, kad mans bērns traucēs apkārtējiem, kuriem nebija nedz vēlmes, nedz teikšanas laist viņu vai nelaist pasaulē, un es vienkārši neko lietas labā nedarīšu.