vai jūs kādreiz domājat?

Nekad neesmu tā uzskatījusi, ka, piemēram, man jādara bērni, lai pēc manis kaut kas paliktu, ka man jārada kāda manta/jāizdara lielas lietas, lai par mani kāds atcerētos.

Mana dzīve ir liela un svarīga man pašai.

Mana dzīve ir liela un svarīga man pašai.

Man vsp nav mērķis izmainīt Visumu un atstāt kko aiz sevis (tādā mērogā) :D Domāju, tas pat nav cilvēces mērķis, jo, kā pats teici, mēs pat putekļi neesam... (ja pēc izmēriem salīdzina). Katram pašam jāizvērtē, kas viņa dzīvē būtu ok un tad arī iet uz to. Vieniem pietiks ar mierīgu ģimenes dzīvi, citiem vajag trakus piedzīvojumus, daudzi ziedosies zinātnei, bet vēl citi uzskata, ka viņiem ir jāmaina pasaule, tās kārtība. Daudz to variantu. Visiem pienāk tāds moments, kad sāc domāt - kas es esmu un kāda jēga vsp ir no manas mazās dzīvītes, manas eksistences Visumā. Vienīgais, ko cilvēki var darīt, ir vairoties un turpināt mūsu sugu, lai pēc tam attīstītos un veiktu to, kas pagaidām mums nav izdevies. Un ko zini, vrbt pēc tam arī notiks kkas nozīmīgs..

par to cik jūsu dzīve ir necīga un nenozīmīga, ka viss ko jūs jebkad darat un darīsiet neatstāj un neatstās nekādu paliekošu iespaidu uz Visumu? un ne tikai jūs, bet vispār visa cilvēce un planēta Zeme nav pat putekļi Visumā.

lol. bet es nemaz nevēlos atstāt nekādu paliekošu iespaidu. :D dzīvoju sev. dzīvoju, lai būtu laimīga. bet kas paliks pēc manis? well, par to man ir pilnīgi vienalga. ''Pēc manis kaut vai ūdens plūdi''. :)

Kāpēc tev obligāti jāatstāj kaut kāds iespaids uz Visumu? Jā, viens cilvēks uz visa esošā fona tiešām ir sīka vienība. Bet man tā kaut kādā ziņā šķiet atbrīvojoša sajūta. Tev nav nekas jādara un jāpierāda nevienam citam, kā vien sev. Man svarīgāk šķiet pilnībā apzināties savas intereses un spējas, atrast savu vietu, un dzīvot laimīgai.

Es vispār nemēdzu domāt. Priekš kam sevi pārslogot? Es māku tikai tērēt naudu un zieķieties ar kosmētiku.

Domaajot par "Visumu" un "Energijaam ",es vienmeer aizdomaajos- tik biezi liekas,ka man kaads "no augsas" paliidz radiit tos manu darbus(taads piemeers).To sajuutu pat nevar aprakstiit, gleznojot kadu loti lielu darbu,vai straadaajot ar kaadu audumu, beigaas ir sajuuta,ka es to neesmu uzgleznojusi,izsuvusi,bet kaads ir vadiijs manu roku...
Es saprotu,ka izklausaas murgaini,bet taadas domas man ir par Visumu.Es saprotu,ka katrs ir naacis pasaulee sajaa dziivee veikt savu misiju.Lai kaa censtos ,mees nevaram neko daudz tajaa mainiit...taa graamata lielos vilcienos ir uzrakstiita!
Man neliekas ,ka es esmu putekliitis.
Es nezinu ,vai atbildeeju par teemu:D

Nē, neesmu domājusi. Man ir mana dzīve, citiem sava. Arī visumam. Galvenais, lai es pati esmu laimīga:)