Sveikas! Man ir kāda problēma. Jāsāk ar to, ka pašlaik man ir gadu ilgas attiecības, pirms tam bija 4 gadu ilgas un pašas pirmās ilga pusgadu. Pirmās attiecības beidzās ar manu salauzto sirdi un tajās nebija šīs manas problēmas, bet visās vēlākajās bija. Pēc kāda laika, kad beidzas rozā briļļu periods (kas notiek visai ātri), es sāku skatīties uz citiem. Iepazīstos, flirtēju, iekāroju, pieķeros. Nekrāpju, tikai izjūtu šos tauriņus vēderā. Manas attiecības man ir svarīgas, es tiešām nevēlos tās izjaukt, bet savām domām un izjūtām pavēlēt nevaru. Es nezinu, kas tas ir - neesmu gatava nopietnām attiecībām (kaut vecums jau pieklājīgs), ceļu sev pašvērtējumu, aizlāpu sāpes par pašām pirmajām attiecībām vai vienkārši esmu tāda slikta, poligāma? Vai citiem attiecībās gadās tāpat, vai tas vienkārši ir jāpārdzīvo un jāveido tālāk attiecības vai jāšķiras? Es jūtos tiešām kā maita, kaut nevēlētos tāda būt.
1
