Visus, ko patiešām esmu gribējusi, esmu vai nu jau uztaisījusi, vai nu nākotnē uztaisīšu.
Vecumdienas mani nebiedē. Ar draudzeni, kurai arī tetovējumi, secinājām, ka vecumā tāpat būsim vecas, krunkainas un tad būs vienalga, ir tetovējumi vai nav - tāpat tas neko nemainīs.
Ir bijušas dažādas spontānās idejas, bet tās nav izturējušas laika pārbaudi, ko uzlieku katram zīmējumam, tāpēc arī uz ādas nav nonākušas un nenonāks - es netetovējos spontāni. Es tetovēju tikai zīmējumus, kas iztur manu uzlikto laika pārbaudi, tāpēc man ne mirkli nav bijusi nožēla vai kkāds apnikums redzēt zīmējumu.
Un manā gadījumā - ar katru zīmējumu, kurš man top, es jūtos labāk savā ķermenī un liekos sev pievilcīgāka. Tagad atceroties laiku, kad nebija neviena...skats vnk nekāds. Tagad skatos un priecājos, ka man skaistas rokas un būs vēl skaistākas :)