Es vakardien atlūzu vēl pirms desmitiem, rezultātā esmu augšā jau no sešiem. Pamodos šokā no tā, ka man blakus ir ielīdis bērns un es pat neesmu viņu pamanījusi. Mazais špicbuks laikam ir nosalis un nācis pie mammas sildīties.
Sēžu zem segas, vilnas zeķes kājās, 3 kārtas džemperu, bet, bāc, rokas salst. Mans draugs kurinātājs laikam nosalis vai iemidzis, jo ir reāli auksts. Trakākais, ka kafijas nav. Pēc pusstundas veikals veras vaļā, bet es neesmu droša, ka es esmu spējīga iziet ārā un aizčāpot līdz tam.
Šodien daudz darāmā, pat, ja neskaita sēdēšanu kaktā un piektdienas zvana gaidīšanu (bāc, ja man piektdien nepiezvanīs, jūs redzēsiet mani Vecrīgā ar tekilas pudeli rokās, jo tas ar mani vienkārši nedrīkst notikt).
Visā visumā parasta otrdiena, parasta dzīves diena, kad steigā jāiznīcina uz pēdējo brīdi atliktie pēdējā brīža uzdevumi/