Savā ziņā Tevi labi saprotu, tikai manā gadījumā situācija ir otrādi - es esmu kaislīga smēķētāja ar 10 gadus stāžu un mans Mīļotais ir nesmēķētājs. Vienreiz jau viņa ieteikumu vadīta atmetu - tas bija labi ja uz mēnesi, pie tam, no sākuma centos "slēpties", bet ar laiku nevarēju izturēt to lielo vaina apziņu un melus, ka joprojām it kā nesmēķētu. Godīgi atzinos un vairs neslēpjos, bet pēc kārtējām pārrunām par nākotni, pieņēmu drastisku lēmumu - pēc pēdējā sesijas eksāmena atmetu smēķēšanu (ko apsolīju viņam), ar norunu - ja nespēšu to pildīt, pati savācu savas mantas un eju prom, JO pagaidām mums ir labi un viņš spēj paciest, bet atklāja, ka tajā brīdī, kad izlems par labu bēbim - viņš noteikti zina, ka to neradīs ar smēķējošu sievieti. Es viņu pilnībā saprotu - nav patīkami ikdienā skūpstīt pelnu trauku ar apziņu, cik lielu kaitējumu tas nodara veselībai un nākotnes bērnam tas noteikti nenāktu par labu. Tā kā neviens no mums nevēlas šķirties un viens otrā saredzam labus topošos vecākus, man vienk;arši ir sev jāpārkāpj un tas jāizdara. Tā būs mana lielā motivācija + cerība, ka beidzot tikšu vaļā no savām veselības problēmāk, kurām smēķēšana noteikti nenāk par labu. Smēķēšanas atmešana ir ļoti mokoša, īpaši, ja tas ir darīts gadiem, pieradumam ir milzīgs spēks, joprojām nezinu, ko iesākšu pie rīta kafijas, pusdienām vai krenķīgā noskaņojumā.
1446
