tātad man šobrīd ir tizla situācija, es un mans puisis pēdējos mēnešus esam attāluma attiecībās, viss ir jauki un skaisti, bet sanāca tāda situācija, ka viņa tā saucamā bērnības draudzene viņu uzaicināja doties uz balli, lai citi redzētu, ka viņa nav atkritēja. kad viņš man prasīja atļauju, vai es neiebilstu, es to neuztvēru īsti nopietni, jo viņš teica, ka būs jāiet tikai tad, ka viņa neatradīs kādu citu.. tā nu tas arī palika, ka jāiet viņam,jo viņa sev citu čali neatrada un jo viņam palika viņas žēl. šodien pirms viņš aizgāja, viņam jau vairs nekur negribējās iet, jo šī meitene bija jau paspējusi twitterī ierakstīt, ka šī būs viņas mūža labākā nakts un, ka viņi dejos visu nakti. lieki teikt, ka šāds teikums manu puisi sadusmoja, jo viņa sāka pārkāpt viņu norunu, ka ies kā draugi, viņš viņai aizliedza viņus kopā fotografēt, kā arī teikt citiem, ka viņi ir kopā (tāda bija viņas sākotnējā ideja!).
es ar visiem pēdējiem spēkiem turos, lai izrādītu iespējami mazākas greizsirdības pazīmes, bet tā vien nagi niez sākt viņu bombardēt ar sms, jo viņš ir mans un man slikti paliek iedomājoties, ka viņi dejo kopā..gribējās jau pirms aiziešanas viņam lūgt, lai pārdomā un paliek, bet man jau laikam nav tādas tiesības.
negribas kļūt par draudzeni- histēriķi, bet 1200 km nekad nav likušies tik smagi kā šis..savam puisim uzticos kā nevienam citam, tāpat kā viņš man. bet tai meitenei man acis gribas izskrāpēt..
31
