Mans bijušais jaucas manās jaunajās attiecībās

Ja mammai nav vīrieša, varbūt vajag atrast un tad ērcīgums pazudīs! :D

Es palieku pie uzskata, ka mātei nav jāizsaka viedoklis, ja nav lūgta pēc tā. Ja meita ir laimīga, patstāvīga, dzīvo atsevišķi, nestaigā iebiedēta un zilumos, tad tās attiecības ir TIKAI UN VIENĪGI pašas autores darīšana. Acīmredzot, mātei nepieciešams sakārtot pašai savu dzīvi un ieviest intereses, lai mazāk pavestos uz autores bijušā drauga manipulācijām.

Mātei ir tiesības izteikt savu viedokli, par to kā viņa to dara jau jāizrunājās abām divām, meitai vajag arī sevi mazliet pamainīt. Būt patstāvīgākai, bet ne asai uz mammas teikto.
Piemēram, mamma saka, viņš Tev nav piemērots, kūtslaužu bērns (iedvesmojos no izrādes kurā spēlēju), meitai nav jākliedz, Tu viņu nepazīsti, viņš tāds nav, vienkārši var pateikt, es sapratu Tevi un Tavu viedokli, ņemšu to vērā.
Mammai būs mierigāk, pat, ja meitai pateica to tikai mīļā miera labad.

PS. Lai mammai nejauktos pieaugušās meitas attiecības, var neinformēt viņu par tām īpaši smalki, pateikt, satiekos ar Afanāsiju, mums viss forši un viss. :)

Nevar visu mērīt ar vienu mērauklu.

Šim es pat ļoti piekrītu. Tad varbūt autores gadījumā tomēr mātei nav taisnība un tiesību jaukties savas pieaugušās meitas attiecībās. :)

Favel, gadījumi ir dažādi, nav tikai balts vai melns.
Arī te ir sākotnēji problēma ģimenē, meitene sākotnēji jau nenoteica neko par savu dzīvi un nerunāja ar mammu par šīm lietām.

Katrai ģimenei tomēr savs modelis. Iespējams, ka mans Tev nemaz nebūtu pieņemams un otrādāk.

Nevar visu mērīt ar vienu mērauklu.

13 gadu starpība?!!!?! :D Tas NAV NEKAS!!! Lielais FUI tām šaurpierītēm, kas gaudo par nepārspējamo gadu aizu starp jums :D

Piedošanu, rakstu no telefona, kas liek muļķīgus un nevajadzīgus labojumus.

Keita= meita

S80, man no sirds prieks, ka Tev attiecības ar mammu ir labas, lai tagad mestos aizstāvēt visas pasaules mātes. Tici man, pasaule ir daudz sieviešu, kuras savus bērnus nemīl ( negalvoju, ka tas ir autores gadījumā).
Manas mātes māsīca, kurai ir pāri 50 gadiem, ir absolūti viena- ne ģimenes, ne bērnu, vairs arī ne savu vecāku, nedz arī draugu savu mātes iedzīto kompleksu dēļ, ne veselības. Mana oma stāstīja, ka tai sievietei jaunībā bija pielūdzēji. Katru reizi kārtīgi, izskatīgi, ģimeni griboši vīrieši. Tās sievietes māte pa dzīvei vienkārši nelaimīga bija, tā nu izbrāķēja vienu, otru, ja juta, ka meita grasās rīkoties pret mātes gribu, sāka manipulēt ar savu veselību, lai tikai Keita netiktu uz satikšanos... Vai mātei arī šajā gadījumā bija taisnība? Mammas māsīca, kad viņu apciemoju, ir tik ļoti nelaimīga un vīlusies sevī, dzīvē...

Es saprotu amazing..
Zinu 2 gadījumus, kur cilvēki bija spiesti mainīt dzīvesvietu (valsti) kontroles dēļ.

Ir vai nav bērnišķīgi, bet, manuprāt, ''nesāpīgākais'' veids kā atbrīvoties no slimīgas kontroles un manipulācijām :)

tak vainíga jau ir tikai tava máte, jo lien kur nevajag un tu pati, jo to pieljauj. izrunájies ar mammu, pasaki, ka bijushais bojá tev dzívi un iespéjams vinjam ar galvu nav labi, pasaki, lai labák nekontaktéjas ar vinju

S80
Protams, ka tā ir ģimenes iekšējā problēma, ka māte ar meitu nevar izrunāties. Un tā problēma ir autores ģimenē. Tāpēc patiesība ieteikums "ej aprunājies ar māti" šeit nederēs.
Autore lieliski saprata, ka nedaudz jāsakārto galva sev, jāsaprot, ko vēlas, kur ir tā problēma, jāpārdomā, ko māte saka un kāpēc tā situācija ir tāda, kāda ir. Un tad jāiet runāt. Un ja nelīdz, tad, manā uztverē, nav vērts vairs tam visam laiku tērēt. Ja ģimene atteiktos mani izprast, tad es norobežotos. Tā ir normāla reakcija.
Vari tikai priecāties, ka tev tā nav un ceru, ka nekad nebūs.

Bet varbūt to Robertiņu vajadzētu pamācīt, ka uz tevi viņam jau nu vairs nespīd pilnīgi nekas un lai liek mierā tavu māti? Ja viņš beigs kontaktēties ar tavu māti, visam vajadzētu nokārtoties.
Ja izrunāšanās ar mammu nepalīdz, tad varbūt vajag apgriezt tavas mammas labās domas par to vīrieti uz visiem laikiem?

Melot protams nav labi, bet ja mani nesaprastu, sāktu ar situācijas izklāstu par pašām attiecībām un ja vēl ar to nepietiktu, tad krietni vien piepušķotu, lai tas mīļais Robertiņš mātes acīs pārvēršās par briesmoni, kuru turēt no meitas pa gabalu.

Tava māte nostājas tā vīrieša pusē, kas tevi krāpa ar tevis pašas draudzeni? Pieļauju, ka tad tava māte nemaz nezina par to krāpšanu. Ja zina un turpina uzturēt draudzīgu kontaktu ar tavu ex, tad man tas liekas vairāk nekā vienkārši dīvaini + ļoti, ļoti riebīgi attiecībā uz tevi. Lai kāds tur būtu kontakts un pazīšanās, lai cik sen viņa viņu zinātu utt, tomēr kā gan var normāli attiekties pret vīrieti, kurš piekrāpa meitu? Pat tad, ja viņš visādi citādi ir un/vai kādam liekas baigi lieliskais (kas atkal jau ir subjektīvi), vienalga krāpšanas kā tādas fakts (un arī tas, ka tieši ar draudzeni) visu bojā. Varbūt ir vērts mātei izstāstīt visu, kā bija? Jo, ja viņa uzzinās, varbūt spēs saprast, ka tavs tagadējais vīrietis nav nemaz tik slikts un vismaz ir godīgs pret tevi.

Amazing, Tu tiešām pārspīlē! Tad tā jau ir iekšējā ģimenes problēma, ja māte ar meitu nevar izrunāties. Vajag sākt trenēties, mācīties un sanāks.

Paziņu lokā ir sieviete, kura visu mūžu dzīvoja tikai tā kā pati gribēja un tā saucamajam mīļotajam (viņa viņam bija mīļākā), viņa bija stāvoklī no viņa, mamma teica, atstāj, palīdzēsim, izaudzināsim, vecis teica, nevajag sīko. Ok, mamma duma, bērna nav un pēc tam vairs nevarēja būt. Tagad viņai ir pāri 50, nav neviena, kas viņu sagaida mājās, bērnus grib, bet jau par vēlu, bieži sēž viena mājās un raud, jo pati vien savu dzīvi sagadnēja. Tad kam bija taisnība? Viņai savos 20smit ar kapeikām vai mammai, kas redzēja no malas, ka vīrietis bezatbildīgs un bija gatava palīdzēt meitai uzaudzināt bērnu!

No tā būs mācīties, ka pasaulē nav tikai balts un melns, bet viss ir krāsains! Aizdomājiet par to.

Novēlu sakārtot attiecības ar ģimeni, tad viss būs brīnišķīgi un nebūs jāpārdzīvo. :) Veiksmi!

amazing un S80 jūsu viedokļi ir atšķirīgi , un vienlīdz svarīgi! Visu ko varu pateikt ir liels Paldies jums , es tiešām to novērtēju! Zinu ,ka man tagad būs māte jāpiespiež ar mani runāt par šo tēmu , kā arī jāizvērtē manas prioritātes un vajadzības! :) Sākumā ,laikam," jāsakārto" sevi un tad jau tālāk redzēs! :)

Lovisa Piekrītu tavam viedoklim ,ka pati arī esmu vainīga , un arī par vecuma starpību! :) Es vnk esmu nedaudz apmaldījusies šajā situācijā, jo visu mūžu māte man vienmēr uzticējās un nekad nekontrolēja ,jo nebija vajadzības. Un tagad ,kad esmu tikko pabeigusi augstskolu , un sāku veidot savu dzīvi , mani sāk māte kontrolēt, tādēļ es nezinu ko darīt ,jo jūtos kā būtu izsista no pamata! :)

S80 - ja māte dara visu iespējamo, lai sagandētu sava bērna laimi un prieku, tad viņa nav nekāda mīlošā māte un tad vislabākais variants ir katram savā galā dzīvot.
Ja tā sbūtu pirmās attiecības, tad vēls kaidrs - mātes intuīcija, varbūt piesardzība, varbūt neizpratne... Bet trešās attiecības jaukt? Tas jau raksturs, tā ir attieksme un šādas preteklības nav jāpacieš.
Jā, māte ir mums tikai viena. Un dzīve mums arī tikai viena. Un man negribētos sēdēt pansionāta vecumdienās, kur māsiņas man jautātu - kā tas tā, ka pašai bērniņi nav un mazbērniņi arīdzan? Un tad man būtu jāatbild - es pēc savas vienīgās mātes stabules dancāju, tad nu pašai nekā nav, labi, ka vismaz šamā laimīgi dzīvoja mani zāģēdama ar bijušo roku rokā.
Jā, protams, es tagad pārspīlēju. No veinas galējības otrā. Piekrītu, ka jābūt kaut kur pa vidu. Es tikai stāstu situāciju, kas IR reāla. Miljoniem bērnu savu vecāku dēļ ir upurējuši savu dzīvi.
Protams, jāsāk ar izrunāšanos, bet man jau liekas, ka mātei, iespējams, ar saprašanu tā pagrūti. Tad nu nezinu, cik reāli tā parunāšana būs.

Amazing, citu mātes viņus, viņas kontrolē visu mūžu! Un?

Ja cilvēkam, tas netraucē, tad ir ok.

Tādas šantāžas pie laba gala nenoved, parasti saplēšās, izšķirās ģimene un katrs sēž savā galā.

Kas ir labāk, lai ir pārlieku mīloša mamma vai tāda, kas saka, ka viņai vairs meitas, dēla nav?

Karolīnai vajag izrunāties kārtīgi ar mammu un viss būs labi. Pēc meitenes rakstītā secinu, ka mamma viņu ļoti mīl un grib tik to labāko. Tas nav nekas briesmīgs, tikai vajag pamainīt mazliet to mīlēšanas formu.

Es esmu pateicīga savai mammai par to reizi, pateicīga par visu, visu un, jo īpaši, kad mani glāzē bija kaut kāds dranķis iebāzts un viņa raudādama sēdēja pie manas gultas divas dienas! To var tikai patiesi mīloša mamma! Redzēt cik ļoti bērns mokās un viņā kaut kāds velns iemitinājies (esot lamājusies un kliegusi) un visu to pārciest, izrādot savas rūpes.

Es esmu pieaugusi, bet es ieklausos ko viņa saka, jo sava daļa taisnības viņai vienmēr ir, mēdzu sēdēt viņai klēpī un ļaut, lai mani samīļo un viņu samīļoju.

Nevajag būt kā adatai, jo mamma mums ir tikai viena!

Karolīne,
es ļoti labi saprotu tavu situāciju. Bet kad man tā bija, tad skaidri un gaiši pateicu, kas būs, ja šādi turpināsies. Jau vairākus gadus mana bijušā vīra vārds pat pieminēts netiek. Jo būs tā, kā ir bijis līdz tam - tiek pieminēts viņa vārds, tā es pieceļos un eju prom vai nometu klausuli.
Kolēģei arī bija tā, ka ģimenes draudzējās. Šie abi bija pat māju uzcēluši Pierīgā bla bla bla. Nu izšķīrās. Šis arī - pie mājas vaktē, i zvanās - kur tu biji vakar vakarā (jau izpētījis, ka logi tumši, tātad nav mājās), zvanīja viņas mātei un gaudoja. Šī tik sākumā atbalstīja to bijušo, tiklīdz kolēģe jaunas attiecības izveido, tā māte ar bijušo smadzenes skalo - nu kam tev tāds, re, Jānītim māja ir, kuru js kopā cēlāt, tam tak nekā nava. Nākošās attiecības - vai, nu nav tāds skaistulis kā Jānītis. Trešās attiecības - vai tik vecs uyn alga maza. Un tā riņķī vien.
Kolēģe vairākkārt brīdināja nejaukties, kur nevajag. Neklausīja neviens. savāca mantas un aizbrauca uz Krieviju pie draudzenes padzīvot. Nu jau vairāk kā gadu viss ir ideāli - attiecības ģimenēm labas, satiekas savā starpā, arī kopīgi pasākumi ir ģimenēm, bijušais vajadzības gadījumā izpalīdz, viņa izpalīdz viņam (nu tur dārzkopībā :D jo viņš no tā neko nerubī, bet viņa mājas un dārza kopšanā bija galvenā). Bet otra attiecībās nelien un tā ir tabu tēma abās ģimenēs.

Un tā vecuma starpība man galīgi neliekas liela.