Mums tagad sācies bilžu bums :D Plānojam bilžu vakaru, meklējam skaistus rāmjus un albumus, atlasām skaistākās bildes. Un katru dienu, pārskatot fotogrāfijas, atgriežamies savā pasakā.
Vakar pusdienlaikā paskatījos youtube dažus kāzu video - ak, cik ļoti žēl, ka tas piedzīvojums jau ir izdzīvots! Vīram jau teicu - es laikam vairs nekad nejutīšos tā kā tad, kad gāju pie altāra, kur mani gaidīja viņš. Tā ir sirreāla un absolūti pārpasaulīga sajūta, knapi valdīju asaras. :) Vecāki vēl mums sagādāja dāvanu - mūziku baznīcā spēlēja saksofons, kad gāju iekšā, skanēja Ave Maria - man lūpa drebēja un kājas trīcēja. Labi, ka bija stingrs tēva elkonis, kur ieķeties.