Man nedaudz žēl, ka viss gatavošanās process jau garām, atceros ar smaidu, kaut dažos brīžos biju arī izbesījusies :D
Protams, par tādām vispārīgām lietām, kā dekoriem utt. jau te var runāt, bet es to domāju vairāk par tādām intīmām lietām, bet nu katrs dara kā vēlas, es jau sen esmu sapratusi, ka šeit jūtos veca un pārāk konservatīva ar saviem uzskatiem.
Par to video nepiekrītu. Sākumā arī domāju, priekš kam tas vajadzīgs, bet tikai tagad saprotu. Lai kāds būtu fotogrāfs, viņš nenobildēs visu to tā, kā var redzēt video. Mums bija uguņošana, tad bija brauciens ar laivu, kura laikā dedzinājām ūdens laternas, skanēja perfekti piemeklēta mūzika, tas brīdis bija tāds maģisks un bildēs to nevar redzēt un sajust, bet video tas viss ir redzams un jūtams, un vēl tā mūzika, ehh, tik skaisti. Un tad brīdis, kur sakām vecākiem un pārējiem pateicības vārdus. Mans vīrs saka tik garu un brīnišķīgu runu, un tās emocijas ir super tagad to visu skatoties un atceroties un arī pēc 10 gadiem es varēšu paskatīties, un atcerēties, kas notika, ko kurš runāja. Arī nofilmēta mūsu pirmā deja ir kaut kas woow. Un citi skaisti brīži. Nepiekrītu, ka foto aizstāj video.
Arī sociālajos ieliekot īsu dažu minīšu video ar skaistu mūziku, novēroju, ka visi ir daudz lielākā sajūsmā par video, kā par bildēm , jo tur redz tās emocijas labāk + mūzika aizkustina, daudzi zvanīja un rakstīja, sajūsmā, teica, ka ļoti aizkustinoši un, ka apraudāties var. Par bildēm tik izteiktas emocijas nebija, kaut gan visi teica, ka ļoti skaistas bildes, bet nebija tik liela sajūsma, kā par video.