Aiz smiekliem bikses slapas

mana ome tieshi taapat dara :D :D :D pati sakumaa izsmejas, mes visi izsmejamies par vinju un tad beigaas viss staasts nemaz nav tik smiekligs :D

jā, sasmējos par draudzenes izgājieniem veikalā, par kuriem pēc tam viņa man stāstīja, tā smējusies sen nebiju :D pats stāsts, ja mēģinātu to uzrakstīt, nebūtu smieklīgs, bet tas kā viņa to stāstīja un pie tā vakara noskaņas - vēl ilgi smējos, kad atcerējos! :D

un citreiz lekcijās (kurās jāievēro īpašs klusuma režīms) citreiz ar draudzeni par kaut ko ļoti sasmejamies un tad grūti nomierināties :D

Spilgtākais notikums, kas palicis atmiņā no bērnības. Varbūt apkārtējiem neliksies smieklīgi, bet stāsts tāds.
Abas ar māsīcu dzērām limonādes, sākām ākstīties. Un tad es paņēmu sīpolu, turēju virs māsīcas krūzes, un teicu, ka iemetīšu sīpolu. Ākstījāmies, ākstījāmies, un plukš - sīpols iekšā krūzē, šļakatas pa galdu un man pilna sauja ar sīpolu mizām. :D
Smējāmies kā trakas. :D

:)

Mani vienmēr uzjautrina cilvēki, kas pārsmējusies cenšas kaut ko izstāstīt, bet ne velna nevar saprast :D
Aiii, vienu reizi, gan man sanāca bikses slapjas bērnībā, uzvilku savam runcim kleitu un zeķītes, tik jocīgi izskatījās un staigāja kā ērms, tā sasmējos, ka līdz tualetei netiku. :D

Es arī esmu ieslapinājusi šitā biksēs no smiekliem :D
Vairs jau neatceros par ko īsti, bet ir gadījies.

Atceros, kā skolā ar draudzeni ja stundā, kas kaut atgadījās smieklīgs, sākām abas nenormāli smieties, tad skolotāja jau sāka palikt dusmīga, ka traucēja stundu. Nācās nogulties ar seju pret galdu un censties apvaldīt smieklus, bet nekad tas nesanāca un bieži vien nācās iet ārā no klases.
Tā jau noteikti daudziem ir bijis.

Oo jā, skolas solos vienmēr jautrība bija uz URRĀĀ :D
Kad nedrīkst smieties, bet tas spurdziens tā laužas laukā :D

Kad mūsu draugu kompānija savācas, tad no smiekliem mēdzam bez maz vai pa zemi vārtīties:D it sevišķi, kad viens čalis sāk tos jokus dzīt, turklāt saprotam, ka citiem tie joki varētu likties stulbi.
Bet tā konkrēti kaut ko uzrakstīt ir grūti, tas viss tā spontāni sanāk un no malas tiešām pilnīgs sviest šķiet, no kā vēl smieklīgāk liekas:D

Parasti tās ir lietas, kas ir tik smieklīgas, ka tās nemaz nevar atstāstīt tā, lai tie, kam tu to stāsti, nedomātu, ka tev ir laiks apmeklēt to vietu, kur nonāk visi tie, kam aizbraucis jumts.

Mums agrāk bija tāda kompānija, kur varējām visādas stulbības runāt, lai tik pašiem jautri un tad ja pagadās ar mums kāds cilvēks no malas, tad gan parasti bez nekādas saprašanas... Dažreiz ir bijis pat tā, ka no tām muļķībām veselas fantāzijas rodas, jo viens iesāk, pārējie kaut ko nesaprot un tik tin un tin tālāk.
Pēdējo reizi tā riktīgi sanāca vasarā, kad vienam no čalīšiem bija dzimšanas diena. Kaut kā sākām par nopietnām tēmām, beidzām ar to, ka vajadzētu sapotēt ābeles ar cīsiņiem, lai tie sāktu augt pagalmā. Un pa vidu tādas stulbības aizgāja... otrā rītā pašiem kauns. :D

Pavisam, pavisam nesen smējāmies ar istabas biedreni līdz elpass trūkumam, viņa pat izgāja no istabas lai nomierinātos, bet smieklu lēkme sākās ar ajunu sparu tiklīd ienāca atpakaļ istabā.
Nu par kko tik muļķīgu, no malas klausoties noteikti nevarētu pateikt, ka to, ko izdarījām un par ko smējāsmies, izdarīja divas teju 23 gadu vecas saprātīgas meitenes.
Atstāstos citiem parasti neliekas smieklīgi, bet, kad esam abas kopā un atceramies, joprojām smejamies asaras knapi valdīdamas.

Ir, ir gadījies.
Es pa dzīvi smejos. Nepaiet ne diena bez smiekliem. :D

Sovasar es taa smejos par viira maasu, ka aiz smiekliem nedaudz pieslapinaju biksites. Japiebilst, ka es biju nereala reibuma, ka ari visi parejie, bet tas, ko vina izdarija un ka izdarija man lika ta smieties, ka es bez elpas paliku un vel joprojam smaidu atceroties! :D Tas bija slapju biksiishu verts! :D

Jā, protams ir tā gadījies, tas laikam normāli :D

Es parasti nosmejos, kad esmu pie drauga ģimenes. Tad parasti bez robežām, tur patīk vienam otru apsmiet, bet nu tā , ka ir jāprot par sevi pasmieties :) principā pirmo laiku pat brīžiem apvainojos, bet tagad līdz asarām :)

Up

Kad mūsu draugu kompānija savācas, tad no smiekliem mēdzam bez maz vai pa zemi vārtīties it sevišķi, kad viens čalis sāk tos jokus dzīt, turklāt saprotam, ka citiem tie joki varētu likties stulbi.

Mums ir tieši tāpat. Bieži aizdomājos, ka no malas cilvēkiem varētu likties, ka pilns rublis mums nav.

nezinu, man tā nekad nav bijis. vienīgais citrreiz aiz lielas smiešanās es aizrijos ar gaisu un tad kādas minūtes rīstos. tā līdz asarām ļoti reti, kad smejos, bet tas nenozīmē, ka mani smiekli nav patiesi. bet nu kaut gan nezinu, kā var piečurāt bikses no smiekliem.. ceru, ka man tā neatgadīsies :D