Dzīve pēc nāves.

Ticu reinkarnacijai. Tas ir ari pieradits un ir dokumentaala filma par puiseenu, kas atceras iepriekseejo dziivi.

Ticu, ka viena un taa pati dveesele atdzimst vienaa un tajaa pashaa "cilts kokaa" , gjimenee. Ar to izskaidrojama taa milziigaa gjimenes miilestiiba un kapec tieshi gjimenes locekji ir tie pashi miiljaakie un tuvaakie.

Kad biju ļoti maza - bērnu dārza vecumā, neskatoties uz to, ka tajā laikā pat Rīgā nebiju bijusi, spēju precīzi aprakstīt Sanktpeterburgu. Mājās, ielas, cilvēkus, ormaņus.. Un sevi garā, zaļā kleitā, bet jau šaurā, nevis kuplā. Pilsētas nosaukumu gan nemācēju nosaukt, bet zināju, ka tā bija Krievija, neskatoties uz to, ka krievu valodu nezināju. Tur vecāki salika bildi no maniem stāstiem par Krieviju.
Toreiz man likās, ka tie ir kaut kādi sapņi un ka tā būs, kad būšu liela. Tagad saprotu, kas tas bija.

Kaut kur lasiju, ka dalja beernu lidz 4 gadu vecumam atceras ieprieksheejo dziivi.
Pagaajsgad mazajai maasai jautaajaam kas vinja bijusi ieprieksheejaa dziivee. Diemzhel vina teica - nezinu. :)

Mana ticība ir tāda pati kā Ewas:

Ticu tam, ko redzu - cilvēks nomirst, tiek apglabāts zem zemes. Viss.

Līdz kaut kas cits nebūs pierādīts, ticēšu tikai tam, ka gars nomirst līdz ar ķermeni, brīdī, kad apstājas smadzeņu darbība. Kas paliek? Tas viss labais un sliktais, ko tu esi atstājis pēc sevis šajā pasaulē.

Manai kolēģei bija ļoti smagas dzemdības un iestājās klīniskā nāve. Tur bija tā,ka it kā esi miris,bet visu augšas redzi. Viņa redzēja no augšas ka ārsti skraida pa operācijas zāli,streso,kliedz... Viņa pati bija šokā. Meitiņu,kura piedzima nosauca dakteres vārdā,kura kolēģei izglāba dzīvību.
Pati vairākas reizes sapnī esmu redzējusi savu mirušo tēvu.

Bībele jau nu gan nav visa pirmsākums ! To pat skolā māca :D

Mari , kas tā ir par dokumentālo filmu ?

Bija kādu laiku atpakaļ dok. filmas pa TV3 vakaros. Un tur bija viens sižets par puiku, kurš dzīvoja ASV, bet spēja precīzi raksturot māju un vietu, kurā viņš pirms tam ir dzīvojis, tā vieta bija Skotija vai Īrija.
Daudziem jau mirušie nāk sapņos/murgos, pašam ar salīdzinoši nesen bija sapnis/murgs par vienu no tai saulē esošajiem. Parasti tie sapņi ir tik reali un bailīgi, jo tak zini, ka viņi ir dead and gone.
Nezinu, vai es kaut kam konkrētam ticu, bet esmu parļiecināts, ka ir visādas enerģijas, gari u.c. Bet, kas ar mums notiek pēc nāves?
Šaubos vai tie kuri uztaisa pašnāvību tagad tur augšā jūt pilnīgāko laimi.

Uz tādām lietām ir jāskatās plašāk, nevar teikt neredzu - neticu.
Neredzu neticu tas ir tas pats kā pirms pārsimts gadiem neticēja bezvadu sakariem. Un visām pārējām mūsdienu tehnaloģijām kuras kādreiz likās pilnīgi apsurdas.

Gandrīz ikviens ir saskāries ar priekšnojautu, intuīciju vai apstākļu paredzēšanu. Tas arī nav īsti izskaidrojams.
Un ja pastāv iespēja pārraidīt milzīga apjoma datus, tad kāpēc nevar būt iespējama pārraidīt cilvēka būtību.

Kaut kur viņi ir, mani mīļe, kas miruši! Tētis, brālis un omīte. Reizēm apciemo sapņos, parunājamies, pēc sapņa jūtu, ka jābrauc uz kapiem apciemot.
Arī esmu prasījusi, kā tagad jūtas, tētis atbild, ka viņam nekas nesāp, ir labi (mira no vēža) vienmēr smaida.
Mož, zemapziņa, bet man patīk domāt, ka joprojām ir manu mirušo mīļo tuvums arī tepat uz zemes :). Patīk viņu "apciemojumi".

Atceros, ka reiz Chanely šo pašu jautāju, bet tomēr atbilde nesniedza to - jā, tiešām, tā ir.

Tātad, un jautājums ir - ja mēs nemitīgi pārdzimstam, tad sanāk, ka uz pasaules ir vienas un tās pašas dvēseles. Tad kāpēc cilvēku skaits pieaug, no kurienes šīs dvēseles rodas vēl un vēl, jo pēc reinkarnācijas loģikas - pārdzimst vieni un tie paši cilvēki, tikai advancētāki jau savā garīgajā līmenī. Piem., uz pasaules bija 5 cilvēki un tie pārdzimst pēc nāves, nedodot vietu citiem. Bet šeit rodās ar vienu jauni cilvēki, es nesaskatu loģiku. Bet labprāt ticētu tam, izklausās mierinoši.

Es arī ticu reinkarnācijai. Brālis ar šito visu vienu brīdi ļoti aizrāvās un rādīja man zinātniski pamatotas filmas, pētījumus utt.
Lai sev izskaidrotu pasaulē notiekošo ļaunumu ar labiem cilvēkiem, mierinu sevi ar domām, ka:
1. Iepriekšējā dzīvē sastrādājis, ko sliktu;
2. Priekšā ir jauna dzīve (pārdzimšana), kur jāpaveic lieli darbi.

Krievu zinātnieku pamatotas filmas, ko rāda pa REN TV? Kur zinātniekam aizmugurē PSRS laiku sekcija? :D Ja nopietni, nu kā to var pierādīt? Tas viss ir tik gaistošs.. Nē, nopietni, kad kāds man saprātīgi izskaidros to, kāpēc tādā gadījumā dvēseles kļūst arvien vairāk, es pārdomāšu savu nostāju. Tad varbūt neuzskatīšu, ka šim visam mēs ticam, jo esam kā mazi bērni nobijušies no nāves.

Es ticu (vai varbūt ļoti gribu tam ticēt), ka cilvēks nav vienkārši gaļas gabals, kas nodzīvo un vēlāk sapūst. Es ticu, ka tur tālāk kaut kas ir, bet kas tas ir es nezinu. Cilvēka iekšējā enerģija ir tik stipra, ka viņa nevar tā vienkārši pazust.
Bet es noteikti neticu (vai arī negribu ticēt), ka eksistē paradīzes vai elles (katoļi, pareizticīgie), ka atkarīgi no nopelniem pārdzimsti par sīku knisli vai atkal cilvēku (austrumu reliģijas). Es domāju, ka tas viss tika izdomāts, lai reģijai būtu kāds spēks par cilvēku, un lai tomēr cilvēks neiedomātos darīt visu, ko vien grib. Lai viņam būtu kāda bijība.
Neskatoties uz to visu, cenšos ikdienā būt krietns cilvēks, kam nav kauna par to, kas izdarīts.

_paris nē, brālis rādīja ASV filmas. Bet es pieturos pie reinkarnācijas, jo tas man palīdz daudz ko izskaidrot. Nu, negribu es ticēt, ka dzīve ir tik gaistoša - piedzimst, nomirst un viss. Tad kāda jēga bija dzīvot? Ai, ar šito var tādās galējībās aiziet. Es labāk par to nedomāju, pieņemu reinkarnācijas versiju, vienalga, cik tā pamatota vai nē un domās mierinu, ka visi aizsaulē aizgājušie tuvinieki dzīvo labāku dzīvi kaut kur man līdzās :)

_paris, es ticu,ka ari dziivnieki,kukainji pardzimst. Tadelj ari rodas shis "vairakas dveseles" , ja ta paskatas, daudzi cilveki tiesam uzvedas ka mazi,melni paraziti. Un ja mes shaja dzive, kad esam cilveki, visu laiku daraam sliktas lietas, tad nakamaja dzive musu dvesele var tapt ieslodzita kada parazita,zurkas,kukainja miesaa. Lai nu cik pretigi tas izklausitos,es tam ticu.

Bībele uzrakstīta pirms 2 tk. gadiem...hmm... cilvēce jau miljoniem gadus ganās
pa pasauli... secinājumi? nevar ticēt tādām pasaciņām.. ''bībeles'' jau X reizes ir sarakstītas, tas pats Jēzus vairākkārt apciemojis pēc tā paša scenārija zemi :D....


ticu augstākam spēkam, enerģijām, enerģiju apmaiņai, enerģijas plūsmai (kad nomirstam),
nesauktu to par reinkarnāciju, drīzāk ''upes efekts - viss plūst uz priekšu''..

Paris, es gan domaju , ka tapat daudzas dveeseles vel lidinaas un gaida savu kaartu, kad buus gatavas atgriezties kjermenii kaadaa. Mees jau nezinam cik daudz ir taas dveeseliites, kuras vel nav gatavas atgriezties un paardzimt. Dazhaam pienaak laiks un, piemeram, atdzimst 10 reizee, nevis 5.

Spriezhot peec taas dok.filmas, taa puiseena dvesele gatavojaas paardzimt vairaakus gadus.
Taa kaa - nejau uzreiz kaa cilveeks nomirst, taa momentaa atdzimst. Vajag laiku un tapec rodas taas dveseles , kas karaajas gaisaa un gaida savu kaartu.
Manupraat, tas arii izskaidro spokus un garus. Taas ir taas dveeselites!

Es atkal esmu dzirdējusi, ka ne visas dvēseles pārdzimst. Atkarīgs no tā, kā dzīve pavadīta. Viens kļūst par sargeņģeli kādam, cits nonāk paradīzē, cits šķīstītavā. Un kādēļ gan nevarētu rasties arvien jaunas dvēseles? Kā nu tur bija par tām 7ām dzīvēm, vai nu cik viņu bija..? Ja nu kādam tā ir sestā dzīve, kādam tikai pirmā? Tikai filosofēju. Ne visai pati ticu vairākām dzīvēm, ticu pēcnāves dzīvei, bet neņemšos spriest kāda tā ir un kur.

_paris Cilvēku iedomība. Nav pamata domāt, ka dvēseles ir kaut kas tāds, kas piedien tikai Zemei. Mūsu zinātnieki kosmosa izpētē ir tikai bērnu autiņos, bet Visums ir tik plašs, ka dzīvība noteikti pastāv arī uz citām planētām (jā, nav pierādīts.. jā, nezinām droši, bet cik tad gadus vispār Visums tiek pētīts tā reāli? Tas ir nieks vien!)

Pati zinu, ka reinkarnācija ir. Esmu jau rakstījusi - par atmiņām, kas ir pierādījušās pēc nosapņotajiem faktiem (tieši faktiem, nevis tēlainiem aprakstiem - vārds, vecums, nodarbošanās, vīra vārds un vecums (arī izskats, pēc vecām fotogrāfijām spriežot), bērnu skaits un dzimums, dzīvesvieta... - pārējais arī, bet to, kas nav fakti, pārbaudīt nevar) Un tas vārds - tas vārds mani tiešām tā neapzināti vajā jau no bērnības, jo visu laiku tā gribēju, lai mani tā sauc, ka tad, kad vecāki baznīcā lika iestiprināties, pati sev šo vārdu izvēlējos.