Pozitīvi un labi cilvēki :)

Lasot šo diskusiju, atminējos labu situāciju. (: Steigā, izveidodama prakses atskaiti, devos uz pilsētu (par cik tad dzīvoju pie pilsētas) uz bibliotēku, jo printerim beidzās tinte. Steidzos, jo man bija jāpaspēj uz autobusu, lai brauktu uz skolu un nodotu atskaiti, un + vienai no labām paziņām bija izlaidums - nekādīgi nevarēju kavēt vai nokavēt. Bet par spīti man bibliotēka bija ciet. Noteikti bija pusdienu pārtraukums (par cik nebija norādīts). Aši steidzos uz otro stāvu, jo, ja nemaldos tur bija grāmatvede. Ar izmisumu pilnu sejas izteiksmi pastāstīju esošo situāciju, sieviete vienkārši pasmaidīja un teica, lai iedot to flešu, lai var sākt printēt. :D Es teicu, ka A4 lapas man ir līdzi, bet tās ''ignorēja''. :D Kad atskaite bija izprintēta, jautāju cik man būtu jāmaksā par printēšanu, bet jaukā sieviete arī to ''ignorēja''. :D Tad nu pateicos un burtiski skrēju uz autoostu. (; Ir cilvēki, kuri tik tiešām ir izpalīdzīgi, neatkarīgi vai viņš ir svešs vai nē. :)

Ai jā, ir. Visvairāk atceros vienu sievieti vācijā, kura man bezgala ļoti izlīdzēja. Kad es kā traka nesos no Nīderlandes uz Dāniju. Man bija laiks pusotra diena, lai tiktu līdz jaunajam darbam. Ja ne, darba nebūs un būšu lieki aiztesusies no iepriekšējā. Taču darbus salīdzināt nevarēja, tāpēc riskēju. Tad nu ar diviem lielajiem čemodāniem šķērsoju 3 valstis, divu no tām valodas vsp nesaprotot. Elsodama ienesos vienā vilcienā Vācija, ar kuru man bija jāšķērso ilgākais maršruts - 6 stundas. Taču nebiju īsti pāŗlieicnāta, vai ir īstais un vai, vilcienā pērkot biļeti, man nebūs jāpārmaksā 2x dāŗgāk. Apsēdos blakus kāai sievietei, kas uzreiz palīdzēja ar somām un sāka jautāt, kur tad es tā skrienu. Izstāstīju visu un viņu tas ļoti ieintriģēja.
Sāka man palīdzēt sarunāties ar biļešu kontrolieri (kurš beigāš arī izrāījās saulstariņš jo paprasīja no manis naudu tikai par pus ceļojumu). Viņai bija Ipads ar internetu, ta dnu palīdzēja man ar vlcienu sarakstiem un izplānot, kā un kur man stāties, kurus vilcienus labāk ņemt. Sapratām, ka līdz Dānijai tajā dienā netikšu, tad nu viņa man palīdzēja norezervēt lētāko hosteli peirobežas pilsētiņā.
Kad beigās sapratām, ka rezervāciajs kvīts man vsp jāizprintē, viņa piezvanīja hostelim, izskaidroja situāciju un sarunāja, ka identificēšos savādāk.
Ā, kā arī, kad kkas tur nesanāca ar maksāšanu par hosteli, viņa pat piedāvājāš samaksāt manā vietā, jo es tač traka piedzīvojumus alkstoša studente un viņa grib manus piedzīvojumus nedaudz sponsorēt. To gan laipni atteicu.

Beigāš, ar viņas palīdzība sveika tiku visur laikā un nebij jānakšņo briesmīgā un kriminālā vilcien stacijā. Diemžēl ar visu viņas labo sirdi pati nokavēja savu pieturu un nācās gaidīt atpakaļ vilcienu pāris stundiņas.

Pēc tam, kad sveikā biju galā, uzrakstīju viņai garu pateicības e-mailu, jo tiešām kā tāds eņģelis manā bezcerīgajā situācijā ieradās palīdzēt :)

Pavisam īsi. Mans personīgais psihologs. :)

Ir ļoti daudz laipnu un izpalīdzīgu cilvēku mums apkārt.

Biju reiz laukos pie draugiem, gaidīju autobusu tādā vientuļā pieturā, kad nenormāli sāka līt lietus, bet es biju ģērbusies tikai topiņā. Garām brauca ar riteni brauca šī ciemata pastniece, viņa novilka savu džemperi un iedeva man,lai es galīgu nenosalstot. Biju tik izbrīnīta un pateicīga.

Pati arī cenšos citiem palīdzēt- esmu devusi naudu cilvēkiem uz ielas, autobusā laižu apsēsties vecus cilvēkus. Reiz manā darbā viens puisis atstāja savu bankas karti, biju ievērojusi, ka viņš strādā lielveikalā, tad nu es pēc darba viņam aiznesu- bija bezgala pateicīgs.

Māsai ir cilvēki uz ielas sveši likuši mazuļa ratos latus un teikuši laba vēlējumus, jo tas esot pirmais mazulis.

Gadījies, ka svešinieks agrā rītā sveicina un novēl jauku dienu.

pie manis darbā kāda ārzemniece bija aizmirsusi somu, es noglabāju, tad nu viņa pateicībā par atrašanu iedeva 20 euro. Par citām aizmirstām lietām esmu arī šampi, končas un šokolādi dabūjusi.



Ai, nu īstenībā jau mēs lielākā daļa esam forši un izpalīdzīgi cilvēki! Vismaz man tā gribētos domāt!:D

demoiselle, man bija līdzīgi nesen, biju ielidojusi ar diviem milzu koferiem un lai pārsēstos no metro uz citu transportu, tajā stacija tāda specifika, ka nav eskalatora un ļoti stāvas trepes vienā posmā. un visādi jocīgi tipiņi pilns, ļoti jāskatās mantas...

es jau piepūtu vaigus un sataisījos rāpot augšā, kad pienāca klāt bezpajumtnieka paskata onka un smaidīgs man saka, ka tur ap stūri esot lifts, daudzi to nezinot (es protams arī..), bet viņš zinot. man taja brīdī pat neienāca prātā, ka vajadzētu viņam varbūt iedot naudu, es vienkāši biju tik ļoti pateicīga, viss ko varēju darīt ir plaši smaidīt :)

TIARA - zinu to tantiņu, Lāčplēša ielā,parasti vai ne? Esmu arī no viņas "pirkusi"ziedus, draugs vsp riktīgi žēlo, nekad nevar vienaldzīgi garām pabraukt.

Rīgā, gandrīz vienmēr krievu cilvēki ir tie, kas man piedāvajas kaut ko palīdzēt.

piekrītu. :)

Tāds nekāds īpašs gadījums tagad uz aci nav, ko atcerētos.
Bet es izjūtu pozitīvismu no šoferiem-man nekad nesagādā grūtības kaut kur iespraukties, jo parasti visi tā smuki palaiž. arī es cenšos būt tikpat labiņa :)
tā ka nezinu, kur rodas viss tas par nepieklājīgajiem šoferiem..

Jau esmu te stāstījusi par puisi, kurš man 8. martā pie Galerijas Centrs iespieda rokās milzu tulpju pušķi un aizgāja neteikdams ne vārda. Nekad vairs šo cilvēku neesmu redzējusi un arī iepriekš nebiju redzējusi.

Tas bija šogad JG. Stāvēju pieturā un gaidīju autiņu, diez gan ilgi jau. Atnāca gados jau ielīksmojis pārītis un arī gaidīja. Tad garām brauca taksis un viņi izdomāja labāk ar taksi braukt, arī man piedāvāja vai negribu dalīt. Nu ok, biju pārsalusi domāju, ka samaksāšu to savu daļu. Bet vīrietis uzsauca taksi un rezultātā biju gan tikusi par brīvu uz Rīgu, gan ļoti laicīgi.
Gan jau ir vēl visādi gadījumi, kurus tagad uz sitiena nevaru atcerēties, bet tas bija pēdējais.

Man patīk palīdzēt citiem. Reizēm gan latviskais kūtrums ņem virsroku ( par ko ir kauns), bet censhos to izskaust. :)
Nesen iepirkos "Iki" ķengaragā un pie kases aizmirsu paņemt nopirkto Nescafe 3in1. Kad jau biju tikusi lidz mashīnai redzu, redzu ka pienāk vīrietis un iedot to man. Nācis bija veselou gabalu pakaļ :D Tāds nieks tas 3in1, bet tik patīkami, ka apkārt ir labi cilvēki. :)

Rīgā, gandrīz vienmēr krievu cilvēki ir tie, kas man piedāvajas kaut ko palīdzēt.

aman atkal vienmer tikai latvieši, krievs vienreiz lamajoties gaja pat bail palika, citreiz trolejbusa krievs tieši meģinaja somā manā līst, latviete neļava pamanija/

Kāpēc jādala tautībās atkal? Kāda starpība - izpalīdzīgi cilvēki ir izpalīdzīgi cilvēki, nevis izpalīdzīgi krievi, spāņi, latvieši vai etiopieši.

Šī nu tiešām nav tā reize, kad atkal tautības jādala un jāskaita, kuri vairāk palīdzējuši.

Pirms pāris gadiem pie lielveikala kāda dāma griežot ārā no autostāvietas iebuktēja manu mašīnu un aizbrauca, vīrietis, kas to redzēja, pierakstīja tās mašīnas numuru un sagaidīja mani, lai to iedotu un bija jau pazvanījis policijai un pateica, lai mani sagaida, jo pats tur strādāja. Nezinu vai viņš gaidīja 5 minūtes vai pusstundu, bet tas tiešām bija ļoti jauki un biju ļoti pateicīga. :)

Reiz Dānijā iekāpu autobusā un vaicāju šoferim cik maksā biļete līdz vilciena stacijai, viņš atbildēja, ka necik...es tā mazliet neizpratnē, bet viņš atbildēja "Šodien vēlos izdarīt ko jauku saviem pasažieriem, tāpēc nav jāmaksā par biļeti" un viņš man vēl končas uzdāvināja :D Man tas likās tik mīlīgi :)

Ne jau es te, tagad kādu iedalu. Man vienalga vai viņš krievs vai latvietis vai ebrejs, vai ķīnietis. Pašai katras vecāks no savas valsts, tad nu man tas viss ir vienaldzīgs. Vienkārši izteicu savu novērojumu, ka tieši krievu valodā runājošie ir tie,kas PERSONĪGI MAN, ir palīdzējuši vairākkārt.

Man pat prata neienaktu šai tēma dalīt tautībās. Bet ja reiz cilveks izsaka tikai savus novērojkumus, tad izteicu arī es. Nu man daudz svešinieku ir palīdzējuyši, un vienmer tikai latvieši. Savukart nepatīkami momenti bijuši diemzēl saistībā tikai ar krievu tautības cilvēkiem.

samelojos, atcerejos ka pieķēru čigānieti meģinājuma panemt maku no manas somas. Tuneli pie stacijas.

Parasti es daru labus darbus ( kaut vai pieminētie lietussargu stāsti: mēdzu tā darīt ), bet pašai laikam nekas tāds baigais nav piedzīvots.
Agrāk kad dzīvoju netālu no Mildas tirdziņa 22 troleibusa galapunkts. Man bieži piedāvāja panest maisiņus, es gan vienmēr atteicu, jo tie kas piedāvāja neizskatījās īpaši uzticami :D