Bīstami tipi-vai esat tādus satiksušas?

Ja man kads transporta piesestos blakus un saktu raustit sardeli, man liekas, mans kulaks butu vinam sejaa un pec tam policija virsuu. Tie nav cilveki, bet briesmonji.

Man šķiet toreiz es mācījos 1.vai 2. klasē, skola nebija tālu no mājām, tāpēc gāju kājām pa īsāko ceļu, bet vieta tāda nejauka, tāds dīķis un krūmi... Tagad domāju, kā es tur varēju staigāt, tur tik baisi liekas... Labi, stāstu tālāk. Tā bija ziema, jau kāds janvāris/februāris, dīķis aizsalis, visi staigā pāri, es arī eju. Tajā reizē es tur biju viena pati, vismaz man tā likās, skatos, dīķa otrā pusē krūmiņos kāds stāv. Kad tiku līdz turienei, skatos, jauns čalis (kādi 18/19 gadi), bet īsti riktīgs nebija, viņš nebija virsdrēbes - tikai džemperis un pļūtenes, ārā riktīgs sals. Bet es skatos cītīgāk, un tajā vecumā nesaprotu, ko un kāpēc viņš dara to, ko dara. Bet viņš spēlejas ar savu krānu. Man nekas vairs neatlika kā iet viņam garām. Un tad viņš man pajautāja "Krasivij u menja chlen?" :D WTF? Es tā aiznesos, kā dauzījās sirds... Mājās nevienam to neteicu, bet kaut kas manī todien nomira.. :D

Pati neesmo neko 'interesantu' piedzīvojusi, bet māsīca gan. Tunelī, gaišā dienas laikā, kāds tips viņu ierāva stūrī un centās izvarot. Lieki piebilst, ka cilvēki gāja garām pašat zinat cik to daudz tur dienas laikā, un necentās meitenei palīdzēt labu laiku. Paldies Dievam, viens vīrs bija ar sirdsapziņu un palīdzēja māsīcai.

Drauga mamma stāstīja, ka viņa, kad bijusi jauna, viena naktī pēc pasākuma vēlu vakarā nākusi mājās. Bet tobrīd pilsētā vairs neviens nav bijis, mašīnas arī nav braukušas un tad pusceļā uz mājām sajutusi, ka vēl kāds iet aiz viņas, it kā sekojot. Viņa jau bija aizgājusi līdz savas ielas galam un tad tas vīrietis pienācis pavisam tuvu viņai un it kā uzlicis savu roku uz viņas pleca. Viņai tajā brīdī kaut kas saslēdzies un viņa pagrābusi to vīrieti aiz matiem un sākusi skriet, tajā brīdī viņai roku sarāvis krampis un viņa nevar palaist vaļā tos matus, turklāt vīrišķis garāks augumā par viņu, šim grūti paskriet pakaļ, tad nu šis klupdams kristdams skrējis pakaļ līdz mājai atlikušos 80 līdz 100 m.
Kad nu viņa tikusi līdz mājas vārtiņiem atlaidusi šim matus, un viņai pilna roka ar viņa matiem palikusi, cik saprotu, vecis tik ļoti bijis šokā, ka laidies lapās.

Vēl pēc vienas zaļumballes gajām ar meitenēm mājās, vectēvs jau brauca pretī, bet pēkšņi uzradās nepazīstami puiši, vismaz tajā brīdī nevienu nepazinu. Šie protams piedāvāja gan iedzert, gan nodoties mīlas priekiem. Pārējās meitenes sāka skriet un es arī, atceros, ka nevarēju paskriet, jo bija tizlas kurpes, kas krita nost, beigās es sāku iet un viens no puišiem pienāca pie manis un plijās virsū, viņam rokās bija pudele vīna, to vīnu uzgāzu šim virsū un vēl divas reizes ievilku pa seju, pēc šī mums lika mieru un vectēvs beidzot arī bija klāt. Liels bija mans parsteigums, ka pēc pāris dienām viena paziņa stāstīja, ka viņas dēlu viens skuķis zaļumballē pamatīgi iekaustījis un vēl uzlejis virsū kādu šķidrumu.

Bāc... izlasīju visu šo, un kārtējo reizi esmu laimīga, ka dzīvoju mazpilsētā :| Jūtu līdzi visām meitenēm, kam tik smagi stāsti gadījušies :(
Es par sardeļu raustītājiem un virinātājiem esmu dzirdējusi tikai no māsas nostāstiem, ka uz fakultāti (pedagogu) nācies iet cauri mežiņam, kuru īpaši tie kretīni bija iecienījuši...

Man vnk skumji paliek, cik daudz tātad mūsu vidū ir to nenormālo? Un pēc stāstiem arī nākas secināt, ka aizspriedumiem pret krievvalodīgajiem un čigāniem tomēr ir zināms pamats. Kaut gan noteikti arī liela daļa lv-šu ir ar putniem galvā... :(

Mani notikumi vairāk saistīti ar to, ka esmu gājusi "taisnību cīnīt" :D
Pats nesenākais - darbam, pāri ielai, ir alkoholiķu māja, kur regulāri skandāli notiek, brauc menti. Bet nu tā, pa samērā civilizēto, kad pilnmēness vairāk pietuvojas, tad var no mājas ar nazi skrienošu alkānu ieraudzīt vai ko tādu. Bet nu pēdējā d/d vakarā pirms Ziemīšiem, viens te pagalmā aurēja tā, ka šķita - nu slaktē viņu nost! It kā iela gaiša, bet jau vakars, pie mājas piestājušas divas sievietes. Teic, ka ātros jau izsaukušas, jo vecis pārpālī, bet ar riktīgi sasistu seju bļauj. Paprasīju šim, vai nesen sasita? Ka varbūt tas sitējs jāķer, jāsauc poliči? Jau sāku šiem zvanīt, kad skatos, iziet 2 mājas regulārie "varoņi".. ar beisboleni rokās. Nu tās 5 min., kamēr gaidīju mentus turpat blakām, bija gan bailīgi, jo nospriedu, ka tā beisbolene mums lieciniecēm - sievietēm, domāta. Bet daļējs mierinājums bija brīdī, kad ar to beisboleni vnk sāka turpināt zvetēt savu dzērājdraugaļu. Visi gana sadzērušies bija, ka vismaz pārāk stipri nemaz pazvetēt nesanāca... Bet nu skats pa rubli - piebrauc arī ātrie, un tas alkāns turpina palēlinājumā draugaļu zvetēt. Mediķe ar sākumā saminstinājās, nemaz nekāpa ārā. Labi, ka drīz jau tie poliči atbrauca.

Otrs variants - Rīgā pēc pasākuma ar draugu un draudzeni gājām pa Vecrīgu uz māju pusi. Kkur pie Bastejkalna, laikam. Iet garām divi krieveļi, un mūs apstādina, sākumā it kā cīgu prasot tam puisim, bet pēc tam, protams, sākot uzbraucienus. Pāris reizes puisim iezvetēja pa galvu un izrāva maku no kabatas šim. Mēs ar draudzeni pa to laiku, protams, kliedzam, veiksmīgi pamanām, ka pa to parku apgaitā iet divi poliči, saucam, lai nāk šurp - - jo nu viņiem viss notiekošais bija pārredzams. Nu, lieki teikt, ka viņi līdz tam visam notiekošajam nāca tādā pastaigas solī, kad zaglēni jau bija paspējuši ap stūri apskriet. Palikām ar puisi, poliči tos divus tomēr pat paspēja saķert, jo skrienot bija maks šiem izkritis. Loši, nāca tam pakaļ :D Pērle tai visā bija tajā, ka menti protams - nu vai tad vajag iesniegumu rakstīt, vo, veikur sēž tie zadzēji, nu davai, paņem pāris reizes ar kāju uzšauj, un būsiet kviti...

Oi, nu un, protams, entie piekoļīšanās stāsti - vienmēr cenšos ar ārkārtīgu ignoru tam pieiet, pasakot - nē, paldies. Un ātrā gaitā prom. Vienreiz, kamēr vēl smēķēju, stāvēju tā attālāk no autoostas, un piesējās vecs čigāns, un grābās starp kājām - jo, redz, pieļāvu to kļūdu un turpināju stāvēt turpat pēc veča uzsāktā monologa.

Un par tām aizstāvībām... ja kādu retu reizi gadās vienai pēc tusiņa mājās iet, uzņemu tiešām ātrsoļošanas tempu, lai pat aizdomas nerastos, ka kāds varētu nepamanīts sekot - lai uzreiz ir skaidrs, vnk iet vai cenšas tikt līdzi.
Somu vienmēr publiskākās vietās turu cieši satvērusi.
Esmu gājusi arī džiu džitsu, bet nu, daudz kas jau aizmirsies. Bet tas vismaz mazliet dod tādu psiholoģiski lielāku drošību, ka nepieciešamības gadījumā nenobītos iedot ar dūri.
Piparu gāzes baloniņš mājās ir, bet, saprotot - kamēr viņu no somas izņemtu (kur tad citur nēsāt), jēgas tāpat nebūtu. Ja nu vienīgi ir tāds "pasākums" paredzams - ka jāiet pa tumšu ielu, naktī vai narkomānu pilnā kāpņutelpā, tad to baloniņu visu ceļu jau gatavībā turēt noslēptu plaukstā.