kad un kā jūs to sapratāt?

Up

man tieši tā pati problēma :(
Esam attiecībās gandrīz 7 gadus...
Par jūtu zudumu esmu sapartusi jau pirms kāda gada, bet joprojām nevaru saņemties visu izbeigt,,,
Tieši tā iemesla pēc, ka bail, ka nezinā kā pateikt, kā atrast īstos vārdus... :(

dažreiz jūtas vnk pārvēršas vai pazūd,. tas nenozīmē, ka jūtu nav bijis vispār. tas var notikt jebkurā mirklī - pēc gada- pēc 5 gadiem- pēc 10 gadiem-pēc 20 gadiem.
tā kā agrāk man beija ilglaicīgas attiecības, tad pagāja pāris nedēļas līdz saņēmos. ilglaicīgās un nopietnās attiecības droši vien būtu nepieciešams ilgāks laiks. vnk jāpaska un viss. bez aizvainojumiem un apvainojumiem. jo ilgāk vilksi garumā, jo otram grūtāk to būs pieņemt. jo ātrāk pateiksi, jo ātrāk otrs cilvēks varēs sākt jaunu dzīvi. ja tev otrs ir svarīgs, tad padomā par to no šāda aspekta.

Ja jútas ir pazuduśas tad agrák vai vèlák attiecîbám pienáks gals. Káda jèga vilkt garumá. Ja mîli sevi un cieni otru tad vienkárši pasaki ká ir.

Atceros, ka vēl pirms gandrīz diviem gadiem biju kā aptrakusi ar savu ex. Viņš bija manss gaiss ko elpoju, vienkārši viss. Bet tad mūsu attiecības pasliktinājās, jo bija daudz meli no viņa puses. Es sākumā par to ļoti pārdzīvoju , raudāju, viņam par to teicu, bet par visiem 3 attiecību gadiem, viņš tikai vienu reizi pateica par savām radītajām cūcībām- ''piedod'' . Piedevu jau arī, vismaz tā teicu, bet turpināju par to atcerēties. Un viņš- par spīti tam, ka katru dienu mani cildināja un apgalvoja cik es esot lieliska, atkārtoja visu to slikto manā virzienā, izlikdamies ka es visu to izdomāju. Man noriebās, un es pamazām kautkā sāku atsvešināties. Es to uzreiz tā nepiefiksēju, bet ar laiku man ar vien mazāk gribējās ar viņu pavadīt laiku, biežāk teicu, lai iet izklaidēties viens. Ar vien mazāk man viņa uzmanības vajadzēja. Un es jūtu, ka es mainos un mainās mana attieksme. Tā kā viņš man bija radījis lielas sāpes, īsti neraizējos par to, ko teikt un likās, ka viņam arī nebija iebildumi. Tāpēc ātri vien aizgāju no mājām, kamēr viņa paša tur nebija. Bet es šo visu procesu novilcināju ar aiziešanu.
.... Bet pēc kāda laika viss apgriezās otrādi, viņš darīja (pareizāk sacīt būtu runāja ) visu iespējamo, lai tikai es atgriestos.. Bet es neatgriezos. Tāpēc uzskatu un secinu pēc savas pieredzes, ka ja jūti , ka vairs nav tā kā bija un šķiet, ka nebūs, vienkārši tā arī pasaki.

Saprast var tikai laika gaitā - bet vienmēr ir beigu sākums. Vienmēr vajag iedot laiku, lai pamainās apstakļi, kas varbūt negatīvi, bet īslaicīgi maitā attiecības. Ja ne - au revoir! Manas pirmās nopietnās attiecības ilga 3 gadus, otrās - 1,5 gadus, trešās 2 gadi, pašreizējās 1 gads :D Pa visu bija daudz nonopietna...

Kopā bijām 2.5 gadus. Beigu sākums bija brīdī, kad paņēmām pauzi dažādu apsvērumu dēļ. Tad it kā salabām, bet dažus notikumus nespējām atstāt pagātnē. 3 mēnešus pēc salabšanas ierosināju šķirties pavisam. Gribēju ātrāk, bet nekādi nespēju saņemties, līdz vienā jaukā brīdī bija kārtējais strīds, kura laikā viņš pateica, ja kaut ka nepatīk, tad lai škiros, atbildēju apmēram šādi: "Jā, es to arī gribu darīt".

Man jau gan leikas, ka visam attiecibam pienak tas mirklis, ka liekas, ka nav juutu. Drizak, jau paliek cienja (vai trakak, ja cienja pazud) pret to cilveku ar ko jadzivo kopa. Un tad nu jaizvelas, vai gribam ar tadu cilveku pavadit visu savu muzhu vai ne.
Man jau liekas, galvenais, lai kopa interesanti....

paldies Jums visām par atbildēm.

Sany

jo ilgāk vilksi garumā, jo otram grūtāk to būs pieņemt. jo ātrāk pateiksi, jo ātrāk otrs cilvēks varēs sākt jaunu dzīvi. ja tev otrs ir svarīgs, tad padomā par to no šāda aspekta.

tieši tas mani nomoka visvairāk. es zinu, ka pasakot, ka vēlos šķirties, es salauztu sirdi viņam, bet zinu, ka sliktāk ir, ja es to velku garumā un maldinu viņu...

un nav jau tā, ka viņš būtu slikts draugs vai kā savādāk, mīl mani, rūpējas. vēl pirms 4 mēnešiem es varēju apgalvot,ka mīlu un mīlēšu visu mūžu. bet mums pamainījās dzīves vieta un vide (pēc manas iniciatīvas). un tad sākās. viņš man pārmeta par visu. tiešām par visu. man ir grūti uzklausīt negatīvo, it īpaši,ja pie tā neesmu vainīga.
es tikai gribēju, kā labāk- ieteicu ar laiku meklēt labāku darbu (abi bijām darba meklējumos, jo sākām dzīvot citā valstī), bet pagājis jau laiks un nekas nav mainījies. es savā darbā rāvos nedēļā vairāk par 40 h, kamēr viņš strādāja savā pusslodes darbā, kur + nostrādā par velti 5 stundas... es vienkārši neredzu,ka viņš censtos mūsu nākotnes labad...

bija mums saruna pirms pāris vakariem, es pateicu, ka vairs nav kā agrāk, ka es viņu vairs tā nemīlu, bet viņš lūdza iespēju mainīties... piekritu, bet tajā pašā laikā jutu, ka es izdaru kļūdu.

Sapratu to tad, kad vairaak priecaajos tad, kad vinjsh gaaja uz darbu, nevis kad naaca maajaas peec darba. Pateicu neilgi peec taa, tiesa gan, vinjsh to ilgi negribeeja pienjemt.

Piebildiishu, ka peec tam sapratu, ka tur taas lielaas miilestiibas nebija, bija tikai iemiileeshanaas periods un sava veida miilestiiba, bet ne taada, kad esi gatava deelj otra kaut vai caur uguni iziet.

Tad, kad vienu rītu pamodos viņa 3m platās gultas pašā, pašā maliņā, ar kājām uz zemes, lai tikai man nevajadzētu gulēt viņa apskāvienos. Neapzināti. Tas bija tas mirklis, kad es sapratu. Bet, kad tas sākās, grūti pateikt. Iemesla it kā nebija. Razļubila.

Bija periods, kad sāka krist uz nerviem ikkatra viņa darbība, likās pāries un arī pārgāja, bet pēc šī sāku arvien vairāk uztvert viņu kā cilvēku blaukus (draugu?), ne mīļoto. Visu laiku iekšā sēdēja, ka jāsaka par šķiršanos, beigās saņēmos un pateicu. Grūti bija, abiem.

Man tā apziņa attiecībās nāk ar to, ka sāk vnk cilvēks kaitināt un gribas izrauties un tikt projam aizvien biežak. Bet agrāk biju ar tik mīkstu sirdi, ka katru reizi kad nonācu līdz lēmumam un pateicu, tad pie asaram un lūgumiem pēc iespējas tādu arī devu, kas visos gadijumos bija kļūda. Jo attiecības kā tādas nebija sliktas un cilvēki arī, arī visu slikto varētu labot, bet ja nemīli cilvēku un pieskārieni kļūst nepatīkami ar laiku, tad tur neko vairs nelabot.

Sapratu to tad, kad vairaak priecaajos tad, kad vinjsh gaaja uz darbu, nevis kad naaca maajaas peec darba.

Bija periods, kad sāka krist uz nerviem ikkatra viņa darbība, likās pāries un arī pārgāja, bet pēc šī sāku arvien vairāk uztvert viņu kā cilvēku blaukus (draugu?), ne mīļoto

man tas viss atbilst.... :(

es vēl kādu brīdi domāju, ka tas ir tāpēc, ka jau rutīna un tā. bet tagad vairs tā neliekas.
es braucu agrāk uz darbu, dodos viena uz pilsētu, lai tikai būtu viena...

194 - man laikam ir pārāk mīksta sirds

nekad nevienu neesmu pametusi, nezinu, kā to izdarīt

Pec manas pieredzes var ari loti viegli sajaukt jutu izsikumu un vnk cilvecisku apnikumu un rutinu.
Ja jau cilveki notur 7 gadus, tad kaut kas kopigs ir un ir ari kaut kadas bailes otru pazaudet.
Bushu tas gadijums, kas jutas pazaudeja un tad atkal atrada un iemilejas taja pasha cilveka.

Dominika - kā tu atradi atkal tās jūtas? bijāt pašķīrušies?

Tiešām Dominika - kam jānotiek, lai atkal iemīlētos tajā pašā cilvēkā??? Godīgi sakot, es ar tā gribētu!!!

Nelasīju nevienu komentāru, bet es esmu sapratusi, ka attiecības vajag visu laiku uzturēt dzirkstelīti, lai tās būtu kvalitatīvas. Savādāk iestājas rutīna. Pārtraukt attiecības viemēr ir vieglāk. Protams, mirušu (es, protams, joprojām runāju par attiecībām) atdzīvināt ir neiespējami. Cerēt, ka uzsākot jaunas attiecības pēc 7 gadiem nebūs krīze, ir naivi.