jūsu stāsts 2

Atpūtāmies bārā kopā ar citiem kursa biedriem. Un tajā vakarā starp mani un viņu bija ķīmijas eksplozija. Superīgs kontakts mums izveidojās kopš pirmās iepazīšanās, taču attiecībās ieinterēta nejutos. Visu mainīja fakts, ka viņš prata adīt. :D Tā nu mēs pabučojāmies draudzīgi un braucot mājās es pie sevis vēl domāju - KAPĒC.
Vēlāk atskārtu, ka aizmirsu savas super brilles uz galdiņa. Aizraksīju draudzenei, draudzene aizrakstīja citam biedram, cits biedrs aizrakstīja vīram. Vīrs aizgāja pēc brillēm un otrā dienā man bija jāsoļo uz randiņu. Pēc randiņa sēdējām uz soliņa un viņš teica - Tevis dēļ es varu dzīvot celibātā. Es atbildēju ar pretjautājumu - man tagad jāmūk vai jākļūst viņam uzticīgai. Viņš pasmējās un teica - ka viņš vaort nebūt mans puisis, bet es noteikti esot viņa meitene.

Un tā mēs sākām savas attiecības, kuras sākotnēji neuztvēru nopietni. Bet kad jau pēc dažām dienām viņš mani aizvilka līdz dzimtsarakstu nodaļai - sapratu ne tikai to, ka tas ir par traku, bet arī to, ka ja es spēju vieglu prātu iet ar viņu tik tālu joka pēc ir vērts paskatīties, kas notiks uztverot to visu nopietni.

Un viss mūsu starpā ir bijis tikai labāk un labāk.

Mēs iepazināmies klubā, abi sadzērāmies baigi, nokavēja viens no mums lidmašīnu nākamajā dienā, meklējām viens otru nedēļu caur soc.portāliem pēc vārda un atradām, kad atbrauca atpakaļ- satikāmies un kopš tās dienas nešķiramies :)
nu gandrīz :D

Viņš man uzrakstīja internetā..
pēc 2 dienām satikāmies.. :) pēc 2 nedēļām viņš man uzdeva jautājumu vai būšu viņa meitene, ja jau viens otram tik ļoti patīkam... :)
un nedēļu atpakaļ, mūsu 1. gada jubilejā saņēmu bildinājumu :))

kopā vēl nedzīvojam, bet es viennozīmīgi zinu, ka viņš ir īstais un vienīgais (l) citu blakām negribu un nevaru iedomāties.. :)

Ar vīrieti, ar kuru arī tagad esmu kopā, iepazinos vairākus gadus atpakaļ, draugu kompānijā, man viņš nepatika, bija tāds pats sev baigi svarīgais, pats par sevi domāja, ka ir gudrākais, labākais, vismaz toreiz tā izskatījās, biju vēl kopā ar citu puisi, biju ārprātīgi iemīlējusies, bet sagadījāmies vairākās situācijās kopā, sapratu, ka viņš nav tāds, kā no malas izskatās, viņš ir laipns, pieklājīgs, līdzjūtīgs, ļoti tolerants, bija kaut kādas simpātijas, bet nekādas domas, ka varētu būt kas vairāk, ar briesmīgu skandālu izšķiros no sava tā laika puiša, atkal satikāmies ar šo vīrieti, gājām pastaigās, kopā ballējāmies, runājām bez gala, bet kā draugi, līdz kādā brīdī viņš pateica, ka ir tā, ka viņs negrib, lai es jebkad ietu prom, ka viņš mani mīl...biju pārsteigta, ne tikai par to, ka viņš to pateica, arī par to, ko pati jutu, ka man vajag būt ar viņu kopā...tālāk rozā briļļu periods, viņš mani bildinājā, manas sapņu kāzas, tālāk ne kā pasakā...sekoja škiršanās un kāds laiks ar citām attiecībām, tagad atkal esam kopā un atkal domājam precēties, paši saprotam, ka banāli un stulbi, ir savi joki par šo situāciju, bet nu, kā ir tā ir :)

Par pāri kļuvām otrajā iepazīšanās dienā. Iepazināmies uz ceļa - viņš ieskrēja manā mašīnā, kamēr mašīnu remontēja, novienojāmies, ka pārnakšņošu pie viņa. Nākamajā dienā pēc avārijas viņam bija paredzēts izbrauciems ar draugiem, kur mani paņēma līdz. Jau tās dienas vakarā abi sapratām, ka gribam ko vairāk, tā nu ieplānotās nedēļas vietā nodzīvojos tur pusotru mēnesi. Tad atbraucu uz Latviju, lai pēc 2 nedēļām dotos atpakaļ, kur mani jau gaidīja bildinājums. Vēl pēc diviem mēnešiem jau bijām laimīgi apprecējušies.
Pirmais jautājums par attiecību statusu bija bildināšanas brīdis, pirms tam vienkārši sākām izturēties kā pāris, bez nekādām cermonijām :D