Ar vīrieti, ar kuru arī tagad esmu kopā, iepazinos vairākus gadus atpakaļ, draugu kompānijā, man viņš nepatika, bija tāds pats sev baigi svarīgais, pats par sevi domāja, ka ir gudrākais, labākais, vismaz toreiz tā izskatījās, biju vēl kopā ar citu puisi, biju ārprātīgi iemīlējusies, bet sagadījāmies vairākās situācijās kopā, sapratu, ka viņš nav tāds, kā no malas izskatās, viņš ir laipns, pieklājīgs, līdzjūtīgs, ļoti tolerants, bija kaut kādas simpātijas, bet nekādas domas, ka varētu būt kas vairāk, ar briesmīgu skandālu izšķiros no sava tā laika puiša, atkal satikāmies ar šo vīrieti, gājām pastaigās, kopā ballējāmies, runājām bez gala, bet kā draugi, līdz kādā brīdī viņš pateica, ka ir tā, ka viņs negrib, lai es jebkad ietu prom, ka viņš mani mīl...biju pārsteigta, ne tikai par to, ka viņš to pateica, arī par to, ko pati jutu, ka man vajag būt ar viņu kopā...tālāk rozā briļļu periods, viņš mani bildinājā, manas sapņu kāzas, tālāk ne kā pasakā...sekoja škiršanās un kāds laiks ar citām attiecībām, tagad atkal esam kopā un atkal domājam precēties, paši saprotam, ka banāli un stulbi, ir savi joki par šo situāciju, bet nu, kā ir tā ir :)
1372
