Jā, pašlaik arī esmu līdzīgā situācijā.. Es uzskatu, ka koplietošanas telpām, t.i. virtuvei, tualetei, vannasistabai un koridorim IR jābūt kārtīgām. Es atstāju kārtīgas telpas un vēlos arī kārtīgās ieiet. Esmu mēģinājusi runāt, bet mans ieguvums bija: vienu nedēļu nomazgāja tikai savus traukus, turklāt ne katlus un pannas, kurās gatavots, lai gan man gandrīz vienmēr nācās mazgāt veselu kalnu ar visu mūsu traukiem, jo nespēju izturēt netīru, smirdošu trauku kaudzi ilgāk par vienu dienu. Labāk kā nekas, bet tomēr problēma paliek neatrisināta.
Un es jau nelūdzu nezin ko! Tikai nomazgāt aiz sevis traukus pēc to lietošanas, nevis pēc 2 dienām, kad īsti vairs nav no kā ēst. Es neprasu kopt telpas, tikai savus traukus nomazgāt, vai tas ir tik necilvēciski un tik aizvainojoša iejaukšanās privātajā dzīvē? Man ir grūti to saprast, jo savu virtuvi vienmēr esmu turējusi tīru. Runāšana nav nesusi it neko ilgtspējīgu, tagad mēģināšu vēlreiz un man būs aizmugure :D
Es negribu šo cilvēku aizvainot vai strīdēties, tomēr vēlos, lai mani ciena. Turklāt nekad neesmu pārmetusi, bet centusies cilvēcīgā sarunā izstāstīt, kas ir par problēmu, piedāvāju risinājumus un visādā ziņā esmu gatava kompromisam, tomēr pretī saņemu.. neko. Un tas jau ir novedis pie tā, ka mani kaitina jau itin visas mana dzīvokļa biedra darbības, jo šī viena sāpe ir tā iegrauzusies, ka grūti no tās atkāpties. Un risinājumu es neredzu. Neesmu jau arī mamma, kas var diktēt: to dari, to nedari, dari tā, nedari tā, bet izturēt arī nevaru.
Ko darīt? Kā runāt? Attiecības nevēlos sabojāt, jo kaitina tikai viens šis ieradums vai drīzāk ieraduma trūkums- sakopt aiz sevis, bet man vairs nav ideju, kā lai cīnos ar šo necieņu pret manām tiesībām uz tīrām telpām..