Vakar biju patiešām ļoti jautrā jaungada sagaidīšanas ballītē ar draugiem. Un tur bija visādas neķītrās viesību spēles, kur gan jāsēž klēpī viens otram, gan jādod bučas u.tml. Pavērojot tos dažus pārīšus, visi jutās forši, visiem bija jautri, neviens ne par ko neapvainojās vai tamlīdzīgi.
Un tad es iedomājos sevi viņu vietā. Ja šajā ballītē būtu bijis mans puisis, man nebūtu bijis patīkami, ka viņam klēpī sēž cita vai ka viņš citai dod buču, kaut uz vaiga. Vienā iepriekšējā ballītē man pat nebija patīkami, ka, kad es uz brīdi izgāju, manējais bija apsēdies blakus citai un kaut ko cītīgi stāstīja divatā.
Pēc tā es secinu, ka esmu nenormāli greizsirdīga. Vai tā ir kaut kāda mana trauma? Vai arī vienkārši tāds esmu kā cilvēks un viss, tur neko nevar darīt, mainīt. Noteikti ir grūti veidot attiecības, kad tāds esi, vai ne?
Kā jums ir ar greizsirdību?
344
