Kad beidzas attiecības...

palēnām nomira dabīgā nāvē

Tieši tā tas notika ar vairākiem cilvēkiem ,ko uzskatīju par draugiem! Vai man žēl? Nez, reizēm mazliet skumji, kad uzpeld atmiņā vecie labie laiki. bet pa lielam- ja nekas vairs nesaista, un draudzība tāda aiz matiem pielilkta, tad nav ko.....

Donata, nav vis, mums ir ģimenes saistītas, viņa ir mana bērna krustmāte, Latvijā dzīvojam kaimiņos... Grūti iedomāties ne-draudzību ar šo cilvēku.

Ance, visvairāk žēl man būtu bērna, jo viņš paliktu bez krustmātes. Zinu līdzīgu gadījumu, bet tas nenozīmē, ka tikai tādēļ būtu jāsaglābj attiecības. Vissvarīgākais jau tomēr ir atklāti izrunāties, īpaši, ja esat tik tuvas. Ja viņa nesaprot, tad ko tur vairs. Es vismaz rīkotos tā. :)

Mans gadījums izklausās pēc šī:

gadiem uzklausīju un atbalstīju, kad tas bija nepieciešams man, tiku noignorēta

un šī:

tuvākā draudzene pusgadu nevarēja izbrīvēt pusstundiņu, lai satiktos, un galu galā viss beidzās ar ''mums beidzās kopīgas intereses", kā arī "man nav laika domāt par tādiem cilvēkiem kā tu".

apvienojuma.

Paldies, meitenes, laikam jums taisnība ir.

Man kaut kā līdzīgi. Mēģināju runāt (precīzāk- rakstīju), bet tajā laikā laikam draudzenei vēl bija citas lietas un tā bija pilnīgākā izgāšanās- katra lasīja un vilka no konteksta to, ko velējās "izviklt". Tagad vienkārši pieņēmu to, ka ceļi kādreiz šķiras. Tagad gan viņa pati ir uzradusies ar vēlmi runāt, bet man vairs nav spēka un, ja godīgi arī gribēšanas, to visu celt augšā, tāpēc vienkārši esmu pieņēmusi lēmumu ikdienā nekontaktēties, bet, ja sanāk, tad varam arī laiku kopīgā kompānijā (ar citiem cilvēkiem) pavadīt un laipnības frāzēm apmainamies.
Protams sāpīgi un tā, bet cilvēki mainās un mainamies arī pašas.

Uhh, atradu savu tēmu, kur izlikt savu sāpi.
Tieši šodien, apdomājot, kāds bijis 2013.gads, sapratu, ka bijusi smaga šķiršanās. No draudzenes. Stāsts garš, bet viens ir skaidrs - tā laikam sāp pēc šķiršanās. Nu, īstās šķiršanās, starp mīļotajiem.
Esmu naktīs raudājusi, esmu daudziem kritusi uz nerviem ar šiem stāstiem, kad iedzeru - ir vēl trakāk. Briesmīgi, es gribu tikt no tā vaļā, bet nevaru.

Manā gadījumā tā bija kā izsvītrošana no dzīves. Un kašķis pēc tam. Un tagad joprojām man sāp tā, it kā mani kāds durstītu ar maziem duncīšiem. Man riebjas, jo man ir citi draugi, mīļotais vīrietis, bet es turpinu kaukt par savu draudzeni. Ex draudzeni.

2014.gadā vairs par to nedomāšu... hahaha, kāda iespēja.

Tagad vienkārši pieņēmu to, ka ceļi kādreiz šķiras.

Jā, ka šis cilvēks blakus bija vajadzīgs konkrētā dzīves posmā, bet tagad galā varam tikt mēs pašas, bez tā balsta blakus. Jāieprogrammē man tas.

Ance, no tava rakstītā var saprast, ka draudzene jau izvairās no tevis un nemaz negrib ar tevi tikties. Tad ko tur vēl domāt? Palaid, lai tak skrien, kur acis rāda! Ne jau viņa meklē ar tevi kontaktu, cik noprotu... Nu tad vienkārši - neuzbāzies. Ar varu mīļš nekļūsi...

Neons, tev taisnība. Reizēm vienkārši vajag, lai kāds no malas pasaka, kā tas izskatās, jo pats jau nesaproti... Es arī īsti nesaprotu, vai es esmu vainīga, vai kā. Ja tā būtu es, es mēģinātu vainu nogludināt, ko arī teicu šim cilvēkam. Bet pret trulu vienaldzību laikam atduras jebkas.

Sevi gan nevaino un arī neturi sevī aizvainojumu! Vienkārši - mēdz būt tādi dīvaini cilvēki, kuri kaut kādu sev vien zināmu iemeslu dēļ spēj uzšpļaut ilggadīgai draudzībai... Vari uzskatīt, ka esi atklājusi šī cilvēka patieso seju un tā taču ir vērtīga pieredze!

Neon-cilveeki mainaas,mainaas intereses un tiesi taapeec reizeem draudziiba izbeidzaas,kaa saka- nomirst dabiigaa naavee...Reizeem jau liekas,tik divaini-zinam cilveeku kaadreiz no beernu kaajas,bet ja vairs nekaa nav kopeeja,esam izaugusi no taam attieciibaam,neko dariit -jaalaiz valaa.

Emmanuelle, tā jau itkā skaidrs, bet tomēr - draudzība ir attiecības un atbildība par tām. Nu nevar tā vienkārši vienā jaukā dienā, aj, zini, tu man apniki, negribu ar tevi vairs runāt! Ja reiz cilvēks tevi uzskata par tiešām tuvu draugu, sava bērna krustmāti, tad nu kaut kādai atbildībai par to visu ir jābūt, neskatoties uz to, ka intereses ir mainījušās. Nu tas ir tā pat kā ar radiniekiem - neviens taču nepārstāj māsu mīlēt un uzskatīt par māsu tikai tāpēc, ka, redz, intereses nesaskan (normālās radinieku attiecībās).

Neon-es saprotu tevi,bet es runaaju no pieredzes.Esmu atsvesinaajusies pat no radiem.Zeel ,ka taa ,bet taa ciemosanaas vienu reiz gadaa uz divaam nedeelaam gadu gaitaa ir darijusi savu...

Nu es jau zinu, ka dzīvē visādi gadās... Arī man ir pieredze, kad viss nomirst "dabīgā nāvē", lai gan ne manas vainas dēļ, tomēr tāpat - nepatīkami; sajūta, itkā būtu tā lēti iemainīta pret "citām interesēm".

Atsvešinātībai nav ne vainas, ja vien cilvēks neaizver savu sirdi...

Neons-tik labi pateici-neaizver savu sirdi...Taapeec es vienmeer saku,laikam nevienu nevar ielaist paarak dzili savaa sirdii-pat viiru...!

Jā, esmu. Vienkārši sastrīdējāmies, neko tādu jau viena otrai nenodarījām, vienkārśi šoreiz klusēšana ieilga mēnešos, gados. Jā, man tā ir ļoti žēl, bet cik esam tikušās, starp mums ir aizvērtas durvis, un nekad nekas vairs nav iespējams. Mēs esam laipnas, bet to var nosaukt 'paziņas'. Bet es viņu tiešām mīlēju un joprojām uzskatu, ka viņa ir lieliska, nedomāju, ka vispār ir iespējama vēl foršāka meitene, bet tā gadās.

Ir tā bijis un man ir neizsakāmi žēl patiesībā. Bet nu ar laiku sāka šķist, ka draudzība kļūst pārāk..kā tu saki - kāpj uz galvas. Kā pabeidzās? Kā minēja augstāk

Vienkārši sastrīdējāmies, neko tādu jau viena otrai nenodarījām, vienkārśi šoreiz klusēšana ieilga mēnešos, gados

Decembra Lilit ir labs raksts par draudzibu. Varbut tas bija Santa,es neatceros. :)
Ja draudziba iet,lai iet. Ta ari es uzskatu.

Kā?

Man arī sāka kāpt uz galvas, es vienkārši pārstāju kontaktēties ar šo cilvēku.Jā,stulbi,iespējams,bet man nepatīk,ka cilvēks tā var atļauties darīt.Jā,es esmu laba un mīļa pret saviem draugiem,bet ja tu to nenovērtē vai sāc izmantot - man tādu draugu nevajag!

Vienreiz satiku viņu lielveikalā(es biju ignorējusi viņas zvanus un sms jau nedēļu)un vienkārši pagāju viņai garām.Nu i nafig man tādas draudzenes.

Bija reiz man sirds draudzene, ļoti tuva, kā māsa, kopā bijām kopš pirmsskolas vecuma. Bērnības atmiņas, skolas laiks, pirmie puiši, tusiņi, viņa bija mana uzticības persona, daudz kas kopā piedzīvots.. Bet tagad no tā palikušas tikai atmiņas, jo esam atsvešinājušās. Viņai ir citi draugi, cita kompānija, esam mainījušās un kļuvušas svešas. Prakstiski vairāk nekontaktējamies, tas tā vienkārši iznāca, laikam jau attiecības nomira dabigā nāvē. Skumji, ka tā. Bet tāda ir dzīve.

Piekrītu Emmanuellei, cilvēki ļoti mainās un katrs attīstās pa savam/ aiziet citu ceļu. Draudzība ir ļoti jākopj, cilvēkiem jāvelta laiks, kas ir visdārgākais, ko otrs var sniegt. Ja to dara tikai viens, draudzība dabīgi izgaist. Arī man tā bija, lai gan cilvēks pazīstams vairāk nekā 20 gadu! Gan uzradīsies jauni draugi.