Svētki, kā indikators tam, cik laimīgas esat!

Droši kratiet savu sirdi, varbūt vieglāk paliks.

Es svētkos tieši izjūtu vēl vairāk skumjas. Pati par sevi esmu ļoti skumja, emocionāla, sapņojoša zivtiņa, man emocijas pret tuvākajiem ir ļoti grūti izrādīt, pašai jau žēl, bet tā ir.

Tāpēc varu secināt, ka laikam neesmu laimīga. :D

Piekrītu, ka svētkos vientlību izjūt vairāk nekā ikdienā. Tad tu pa īstam saproti, ka esi nekam nevajadzīgs.

Manuprāt, ikdienā mani līdzsvaro apkārtējie cilvēki, ar ko komunicēju, bet, ja svētkos tu nesaņem ne apsveikumu, ne apskāvienu, tad tu saproti, ka šī ir tā realitāte, tu neesi vajadzīgs..

man ir paveicies,ka man ir liela ghimene :) svetkos vienmer jutos ipashi... mes pie Xmas galda bijaam 19 cilveki..tikai tuvaakaa ghimene...un veel truuka 5 tuvie ghimenes loceklji.... vientulji nevar justies...un taa ir katraa dz-dienaa,v-dienaa un citos svetkos :) mes ljoti turamies kopaa viens ar otru :)

Es svētkos nejūtos vientuļa. Man ir ļoti liela, kupla ģimene, kuru ļoti mīlu un mans puisis. Draugu bars apkārt nemaz nav vajadzīgs.

Svētkos tieši visi ir laimīgi, kopā ar ģimeni visādas aktivitātes, atpūta, citu radu apciemošana. Ziemassvētkos it īpaši - piparkūku cepšana ar miltu kariņu, egles pušķošana, kopīga ģimenes sieviešu ēst gatavošana, svētku vakatriņas utt.

Skumjas vairāk izjūtu ikdienā, kad mamma ir citā pilsētā, bet draugs nakts maiņā.

Man ļoti patīk svētki, tāpēc laikam es arī viena pati protu tos izbaudīt, negaidot neko no citu puses :) Man nekad īsti nav bijusi vientulības sajūta, pat ja esmu viena Ziemassvētkos vai svētkos vsp (man pašai ar sevi jautri, wii :D).

Bet jā, man ir paveicies arī ar ģimeni un draugu - viņi man vienmēr blakus un mēs vienmēr kko izdomājam :)

runājot par Vecgada vakaru, tad vakarā strādāšu, mājās būšu vēlu. nav arī tādu draugu, ar kuriem kopā sagaidīt. viss atkarīgs no skatupunktiem, kā uz to skatās. ir bijis Vecgada vakars, kad esmu bijusi pilnībā viena, šogad vismaz būšu ar saviem tuviniekiem, tomēr tāpat neizpaliek eksistenciālas nepārliecības un vientulības sajūta. esmu sapratusi, ka tie resursi jau jāmeklē ir sevī, tas, cik jūties laimīgs, tas viss ir jāmeklē sevī, nevis darbā, naudā, jaunās kurpēs vai smaržās, tad arī tas esmu laimīgs būs, jo nekādi ārēji spēki to nevarēs satricināt. protams, cilvēks ir sociāla būtne, ir svarīgi būt mīlētam un mīlēt, tāpēc kāds tuvs draugs vai vienkārši tuvs cilvēks, kas tevi saprot, ir jāatrod, un tad jau viss būs labi. visiem ir potenciāls būt laimīgiem, ir tikai jāstrādā ar sevi, bet strādāt ne visiem patīk! :)

Svētkos un dažādos pasākumos bieži sajūtos,ka neesmu tā līdz galam laimīga, jo man šajos notikumos mans dzīvesbiedrs nepiedalās. Vienmēr esmu bez viņa,arī šie Ziemassvētki bija jāpavada atsevišķi. Ikdienā jau to tā nepamana un liekas, ka viss ir vnk super.

O jā. Svētki ir tāds pārdomu laiks.

Nopietni? =[[[[[

Ir bijušas reizes, kad nācies svētkos saskumt, ka viss nav tik forši kā gribētos. Taču pēdējā laikā esmu iemācījusies svinēt svētkus tā,lai pašai forši, jautri un citiem arī labs garastāvoklis. Viss ir atkarīgs tikai no paša attieksmes un gribasspēka kaut ko mainīt!

Līdz kam vispār sievietes ir spējīgas aizdomāties? "Svētki, kā indikators tam, cik laimīgas esat!"??? Nē, nopietni?

Ja cilvēks nav īpaši slinks, patoloģiski nesabiedrisks un ir vismaz vidēji emocionāli līdzsvarots, tad svētki izdodas. :) Un arī laiks vienatnē (pat svētku datumos!) nav nekāda traģēdija. Kas ar jums notiek, čīkstētājas?

Gluži otrādi. Ikdienā ar tuvajiem (kuri arī uz rokas pirkstiem skaitāmi) ļoti daudz nekomunicēju, turos savrup, dzīvoju viena, visu daru viena. Šad tad piezvanu, lai pavisam neaizmirstu, šad tad piezvana man. Bet ikdienā nekādas brāļošanās nenotiek. Svētkos pēkšņi cilvēkiem mani sāk vajadzēt - saņemu uzaicinājumus uz visām mājām un nevaru izlemt, pie kura lai brauc. :D

lai arī dažreiz svētkos sanāk attapties vienai (beigās jau tāpat kko uzrok, ko darīt), jo draugu bariņš pašķīdis pie savām otrām pusītēm, ģimenēm un tā (man ir mazītiņa ģimene, kas neko nesvin), nelaimīga nejūtos. Iedzeļ, ka ''ehh, kpc man navar būt stabils bariņš tuvāko cilvēku'', bet tas pāriet vienas dienas laikā :) Šogad vsp esmu āŗzemēš, tikai viena draudzene šeit palikusi, tā kkāda pasīvā, neko negrib, a man atkal sociālais uznācis :D

Parasti sveetkos gadaas mazliet saskumt,ja neesmu kopaa ar saveejiem,kuri ir Latvijaa,pietruukst loti mamma,mazais braalis,omite..utt.
Bet vienmer esmu kopaa ar draugu,ja neesmu ar gjimeni,tapec laimiiga jutos jebkura gadijuma.

in_love, visi nav vienādi. intravertām personām ir daudz grūtāk būt laimīgām, tātad ir personības, kurām tīri ģenētiski ir noteikts būt nelaimīgām! tā nu tas ir un tas ir skumji. protams, iekšēja motivācija un gribasspēks var to mainīt, bet to taču ir grūti atrast. citiem tas nāk tā viegli - būt laimīgiem, bet citiem tas nāk grūti un ar lielu darbu. daudz palīdz sarunas. ja cilvēks svētkos jūtas viens, tad kāpēc nevar savus pārdzīvojumkosus un iekšējās sajūtas uzrakstīt te, anonīmā forumā, lai sajustos mazliet labāk? kāpēc tas uzreiz ir jādefinē, kā čīkstēšana? tavuprāt, labāk pievērt acis uz visām drūmajām domām un sajūtām, atstāt tās sevī, norīt asaras un izlikties, ka viss ir jauki un viss ir kārtībā? ne reizi vien ir pierādījies, ka forumā var atrast kādu, kas saprot, kas atbalsta, kas liek justies labāk.

Laikam pietrūkst attiecības, bet nu manā situācijā šobrīd tās izveidot ir nereāli.

Ziemassvētki jau tādi ģimeniski, tur viss ok- ar vecākiem, māsas ģimeni un manu ģimeni. Viss bija sirsnīgi u.t.t.
Bet plānojot jaungada svinības, nācās secināt, ka draugu bariņš pašķīdis..... Kāds citā valstī, kāds citā pilsētā, kāds vnk ir atšvešinājies!!!!