Pirmaa miilestiiba

Nezinu gan. Man pirmā mīlestība vēl šad tad pēc tik daudziem gadiem raisa patīkamas emocijas :) ...no bērnības atvadījos pašai sev nemanot un pamanīju to tikai nesen. Ha.

Pirmā mīlestība , vel joprojām gremdējos tās atmiņās, nekādīgi nevaru to aizmirst, kaut zinu ka sen jau to vajadzēja izmest no galvas un sākt jaunu. Bet nelaižās vaļā, ikreiz kā atrodās puisis kas vēlās iekarot mani salīdzinu ar pirmo milestību, un ja nav labāks vai tāds pats tad čav! Nu tā nu es sēžu! Pagājis tulīt būš tieši gads , kā man ar puisi nekas nav bijis pat bučas, nu ja neskaita tur parastas vaiga un lupas. Ja pirmā milestība tagad pieedāvatu tikties vai būt kopā es kā muļķe piekristu. Es viņu mīlu un mīlēšu ! Bet viņām pirmā es nebiju (manuprāt) tas visvairāk skumdina, ka es tik ļoti pārdzivoju par visu bet viņš bauda dzīvi. Viņam izdodās atrast meitnes ar ko būt pārim, man nē.

Gads bez puiša nav nekas. Man pagāja vairāk kā četri gadi līdz satiku īsto nākošo. Protams pa vidu bija citi mēģinājumi, bet gaužām neveiksmīgi. Toties bijušais vispār savu īsto atrada pēc 10 gadiem, pa vidu protams mēģinājumi, bet arī neveiksmīgi. Lielā mērā mūs izšīra viņa vecāki.
Savu sirdi ir jāsargā.

Šausmas. Man negribētos vel turpmākos gadus tupēt vienai, gribās puisi blakus, ļoti ceru ka 2014.gads būs veiksmīgāks! Skumji, kad draudzenes balles, ar saviem puišiem atnāk , un es līdz, un tik gaidu kad mani kāds uzlūgs, tad jau deļ tā tās balles un viss sāka riebties, jutos šausmīgi vientuļi. Tāpēc tā

Meklē dzīves piepildījumu citur. Īstais atnāk tad, kad viņu vismazāk gaida. ;)

Man tas pats...... gads jau riņķī, a puiša vēl nav... bet īpaši par to tā nepārdzīvoju, jo vsm varu koncentrēties uz studijām, .bet morganai ir taisnība istaaa milestība atnāk tad kad viss mazāk gaida, vsm iepriekšējās attiecībās man tā bija :) galvu zugšā :)

īsto nākošo

Cik episki izklausās :|

īsto nākošo

Cik episki izklausās


to pašu padomāju...

Aj, vispaar man taa ir diivaina teema. Tikai nesen sapratu, ka man ir bijushas tikai iemiileeshanaas, kuraam taa iistaa miilestiiba nemaz nesekoja, liidz sastapu savu otro viiru. Izraadaas, ka es nebiju speejiiga to pirms tam nemaz nodefineet savas juutas, jo pat nezinaaju, kaadai tai miilestiibai ir jaabuut un dziivoju iluuzijaa, ka miilu.

..pat nezinaaju, kaadai tai miilestiibai ir jaabuut un dziivoju iluuzijaa, ka miilu.

Un kāda tad, pēc tavām domām un pieredzes, ir atšķirība starp tām jūtām, ko juti iepriekš un kuras uzskatīji par mīlestību, un šīm te - pēdējām? Kas tik būtiski atšķirās?

Es atkal vai nu nemāku mīlēt un nekad neesmu mīlējusi, vai arī es vienkārši tik dziļi neizprotu un neanalizēju šīs jūtas. Mīlu un viss, daudz nedomājot... Pie tam - mīlēju arī iepriekš katru savu bijušo (kā man šķiet), bet tas netraucēja izšķirties pēc laika kaut kādu iemeslu dēļ. Vai varbūt esmu pieraduma un pienākuma pēc kopā ar savu vīru, bet saucu to par mīlestību... Nezinu. Katrā ziņā, varavīksnes acu priekšā neredzu, ģībonī nekrītu no laimes sajūtas, ceļi neļodzās, prāts vienmēr skaidrs un arī redzu samērā objektīvi gana daudz trūkumu, taču tas viss nemaina manu vēlmi dzīvot kopā ar šo cilvēku. Tā ir mīlestība? Manā gadījumā tā ir ļoti racionāla izvēle.

Pirmā iemīlēšanās bija, kad man bija 12 gadi. Mana simpātija bija mans klasesbiedrs. Jūdzos nost kā man viņš patika! Nekas mūsu starpā neizveidojās un šīs vienkārši palikušas kā jaukas bērnības atmiņas. Daudz par šo simpātiju nedomāju un noteikti nepārdzīvoju... Taču vēlāk gan iepazinos ar puisi, ar kuru man bija nopietnas attiecības, kuras savas muļķības dēļ pārtraucu. Šīs tad arī uzskatu par savu pirmo īsto mīlestību. Joprojām uzturam kontaktu... Tā pa īstam neesam viens otru atlaiduši...

šad un tad vinju apskatu draugos .lv....lai gan ir vīrs ,un ģimenē viss labi.Nevaru vinju palaist valā un piedot vinjam .

Domāju kaut vinjam neveiktos dzive un ietu slikkti tikkai ,par to ka man salauza sirdi.....

Pirmā mīlestība , vel joprojām gremdējos tās atmiņās, nekādīgi nevaru to aizmirst, kaut zinu ka sen jau to vajadzēja izmest no galvas un sākt jaunu. Bet nelaižās vaļā, ikreiz kā atrodās puisis kas vēlās iekarot mani salīdzinu ar pirmo milestību, un ja nav labāks vai tāds pats tad čav! Nu tā nu es sēžu! Pagājis tulīt būš tieši gads , kā man ar puisi nekas nav bijis pat bučas, nu ja neskaita tur parastas vaiga un lupas. Ja pirmā milestība tagad pieedāvatu tikties vai būt kopā es kā muļķe piekristu. Es viņu mīlu un mīlēšu ! Bet viņām pirmā es nebiju (manuprāt) tas visvairāk skumdina, ka es tik ļoti pārdzivoju par visu bet viņš bauda dzīvi. Viņam izdodās atrast meitnes ar ko būt pārim, man nē.

kaut kas līzīgs :D

tikai nav tā, ,a par to domāju, vnk spēcīgas atmiņas... Esmu iemācījuses sadzīvot, saprast, ka pirma mīlestība laikam vienmēr paliks tā spilgtākā, bet tas netraucē veidot un aizmirsties turpmākajās saistībās :)