Ne tikai filmās

Jā, meksikāņu seriālu :D

Jāāā...

Bet personisks,nestāstīšu. :D

Jā. :D

Jā

Man jau šķiet, ka filmas tiek veidoties no ubernotikumiem iz dzīves :)

Jā, ļoti daudz :D

Jā.

O jā. Man bijusi viena īsfilma. :D
Jāņos iepazinos ar vienu puisi, visu vakaru ballējāmies kopā. Tad kkā aizklīdām viens no otra. Bet no rīta, kad devos mājup satiku atkal viņu. Atvadījāmies un es jau sāku iet prom, kad viņš pasauc mani un pajautā "Ja drīkst zināt, kā tevi, lai atrod draugos?"
Un tāds mirklis, iespējams īss, bet likās mazā mūžība, domāju teikt vai neteikt. Beigās pateicu. Nākamjā dienā pats puisis teicis "bet bija baigi, ka filmās.Tā ejot prom vnk pateici."
Pēc tam sekoja mēnesi ilga sarakste, jo viņš bija ārzemēs. Kad atbrauca uz Latviju bija visromantiskākā un jaukākā nedēļa manā mūžā, tiku kārtīgi lutināta. Bet tā tas arī beidzās.
Toties jaukas atmiņas, kas silda. :)

Visa dzīve viens `meksikāņu` seriāls

Oo jā.. ir ir, bet īsti negribās dalīties..

Ir bijis,divu nedēļu garumā, ļoti neparedzēti atgadījumi, pat mamma man vairs neticēja, domāja, ka jokoju :D grāmatu varēja sarakstīt, bet es domāju, ka tā tam bija jānotiek :)

Varbūt ne kā filmās, bet tāda "unreal" sajūta man bija tad, kad man bija 16. Pilsētā ieraudzīju kādu puisi, sapratu, ka nav vietējais, jo pilsētiņa ir maza, kur viens otru ļoti labi zin. Man viņš tāāāā iepatikās, nu īsts sapņu vīrietis! :D Nejauši dzirdēju, kā mans sapņu princis nosauc sava drauga vārdu, meklēju draugos to puisi, likās kā neiespējamā misija. Atradu draugu, un tad jau uzreiz viņu. Protams, uzaicināju draugos, bet viņš man neko nerakstīja. Pēc kāda mēneša uzrakstīja, sākām sarakstīties. Pēc kādām 2-3 nedēļām viņš prasīja man numuru, jo pametīs darbu pilsētā, tāpēc dodas prom un savu dzimto pusi, kas ir Latvijas otrā galā. Iedevu un tās pašas dienas vakarā, pareizāk sakot, pus četros no rīta saņēmu jautājumu, vai nevēlos ar viņu tikties pirms viņš aizbraucot. Tiesa gan, viņš brauc septiņos no rīta :D Vēl joprojām brīnos par sevi, jo esmu ļoti kautrīga, nekad nedaru kaut ko tik spontānu, bet es aizgāju! :D Kaut ko samelojos mammai, jo teikt, ka eju pavadīt nepazīstamu puisi nelikās īpaši prātīgi. Bija dzestrs rudens rīts, atceros visu visos sīkumos pat tagad... Mēs daudz runājāmies, un brīdī, kad viņš brauca prom, viņš pacēla mani un noskūpstīja. Ai, cik tas bija skaisti :) Tajā brīdī nemaz neaizdomājos, ka apkārt man ir cilvēki, tad es beidzot sapratu, ko nozīmē "brīdis, kad esam tikai mēs divi". Attiecības gan mums nesanāca, bet esam labi draugi :)

Jā ir bijis.

Ja

Jā, vēl aizvien to izdzīvoju. Nesen tikai noskatījos to filmu un sapratu, jā, tas ir par mani! :)

Jā, 3 gadus jau, kā seriālā, kuram beigas vēl miglā tītas...
... aizsākās viss ar vārdiem- ''Tu viņam patiksi''...

Nu, es nezinu, varbūt, ka nē, es teiktu - kā dzīvē drīzāk :)
Ir jau interesantākas filmas un ne tik, vaine. Trilleris katrā ziņā nav bijis.

Shodien izdziivoju spriedzes filmas momentu. :D Kaut kad jau pirms menesa uz ielas netisham saku runat ar vienu virieti ,kuram bija kaut kadas kopejas musu pazinjas, no kuram vins pec tam dabuja manu numuru (zinaja tikai manu vardu) . Vins mani atrada feisbuka, sutija katru dienu sms, ka velas kaut ko vairak,ka velas,lai es parcelos dzivot pie vinja. Man saka palikt jau bial un teicu,lai vins man neraksta uz telefonu, noblokeeju feisbukaa.
Sodien viena pati staigaju pa centru un redzu vinu. Vins kaut ko minajas, var redzet,ka kliistt bez konkreta meerkja. Pagriezos un aizgaju prom.
Pec divam stundam eju uz metro un vins atkal prieksaa. Tad gan sabijos un saku runat ar divam meiteneem, ar kuram pagaju gabalinu lidz metro, tachu tas virietis mani ieraudzija un naca uz manu pusi, bet es ar divam jauniepaziitajaam jaunkundzem saku iet traki atri.
Pasakiet, nu ka var sitaa sagadiities pilseta, kura dzivo 4+ miljoni iedzivotaju? :)

Nu ja visādās "purnagrāmatās" "iečekojies" kur pagadās tad nav brīnums, ka ar apmātais tevi izseko.