Sveika!
Mani pameta pāris dienas pirms ziemassvētkiem (ziemassvētku laikā ir arī mana dzimšanasdiena). Likās, ka elpot vairs nevaru. Lai arī tas bija pāris gadus atpakaļ, vel tagad liekas, ka tā bija lielā mīlestība. Pārdzīvoju ļoti ilgi. Biju depresijā ieslīgusi. Nevienā brīdī puisis atpakaļ negrasījās nākt, jo viņam bija tāda pati nostāja - ja izšķiras, tad pavisam un vairāk nekādu otro iespēju. Sāpēja briesmīgi, bet tagad esmu jaunās attiecībās un priecājos,ka tas viss murgs ir aiz muguras.
Ar bijušo uzturu labas attiecības, jo kādu gadu pēc šķiršanās abi satuvinājāmies, bet tiešām kā draugi. Pēc gada prombūšanas biju atgriezusies atpakaļ pilsētā un sākām kontaktēties. Viņš atbalstīja kā vien varēja, satikāmies gandrīz katru vakaru, stāstījām viens otram par visiem puišiem un meitenēm, par nebūšanām attiecībās, nu jau ar citiem cilvēkiem....bijām vienkārši labi draugi.
Kā izveidojās manas jaunās attiecības, tā arī pamazām izslēdzu viņu no savas dzīves...un tagad jūtu, ka es viņam pietrūkstu. Lai arī viņš to nekad nepateiks, jo lepnums to nepieļaus, tā vai tā zinu, jo redzu, ka viņam tomēr pietrūkst manas sabiedrības un viss pārējais kas bija mūsu starpā.
No savas pieredzes, Tev es ieteiktu necerēt, ka viņš atgriezīsies! Zinu, ka iekšā visu laiku ir tā sajūta, ka tūlīt tūlīt viņš sapratīs un skries atpakaļ. Varbūt ar dažiem vīriešiem tā ir , bet lielākā daļa ar saviem lēmumiem nemētājas un ja ir izdarīts tad izdarīts. Pievērsies sev un skaties uz nākoti, kura Tev pašai ir jāizveido laimīgu. Ja gaidīsi kad atgriezīsies Tavs BIJUŠAIS, tad pazaudēsi savu laiku dzīvot SAVU dzīvi.
Ja atgriezīsies tad varēsi priecāties, ja viņš būs vel Tev vajadzīgs, bet ja neatgriezīsies tad nebūsi savu laiku izmetusi gaidot viņu.
Turies, ar Tevi viss būs kārtībā arī bez viņa!!!!!
161
