Ja atgriežamies pie pašnāvnieciskā drauga tēmas, tad, ja godīgi, mani tā tracina vīrieši, kas šitāds lietas mēdz teikt. Manās acīs tādi uzreiz kļūst par mīkstpēdiņiem. "Man tik slikti, tik slikti, es eju taisīt pašnāvību" un aizskrien, puņķus uz visām pusēm izmētājis.. Nu, sorry, reāli kā tāda pusaugu meitene... Nešķiet pieņemami, ka otram ko tādu saka, pofig, vai tur meitene taisa tračus nevietā vai netaisa. Es saprastu, ja šis sapsihotos un ietu pagalmā malku cirst visu nakti, bet skriet prom no mājām ar pašnāvnieciskiem draudiem.. phee.. Bija man reiz viens tāds, kurš visu laiku grasījās sisties nost, kā mazākais strīds uzradās. Man ik reizi likās, ka pauti sāk pieaugt, jo vajadzēja šo regulāri "glābt"..