Vai tie ir tikai vārdi?

nu publisks fuj, nopietni!

Vai nu tas, kurš ir P**MPIS un padibene vai nu tas, kurš ir līdz tam novests. Kurš ir šis gadījums, to jau mums neatklās

Tiešām. Parasti jau uzreiz ir ''Ak dievs, tas taču nav vīrietis, kā tā var!'', bet nu vispār šādās reizēs der paskatīties uz sevi no malas, jo var gadīties, ka pati saproti, ka viņa vietā arī vēlētos sev iešķelt... :D

Es arī dusmās varu piedraudēt ar pannu pa galvu iesist. BET!!! Es to nekad neizdarīšu. Esmu ļoti nevardarbīga. Tā kā nav teikts, ka puisis ir sitējs, tikai tāpēc, ka dusmās kaut ko tādu pateicis.

Tas, kā mēs reaģējam dusmu situācijās ir tikai un vienīgi mūsu pašu izvēle un atbildība.
Neviens nevar būt atbildīgs par mūsu rīcību. Ja abas puses izvēlas būt rupjas, tā ir abu pušu izvēle. Neatkarīgi no tā, cik ļoti kāds ir nokaitināts, tā ir tikai viņa paša vaina, ja viņš atļaujas pacelt roku vai draudēt to izdarīt. Ja konflikts ir tik lielas, ka to nav iespējams izrunāt vai izbļaut, tad šādas attiecības ir jāizbeidz. Ja nonāk līdz iekaustīšanai no vienas vai otras puses, tad pie vainīgs ir vienīgi sitējs. Nav svarīgi, kurš kuru izaicinājis.
Neviens vārds nav līdzvērtīgs dūres sitienam.

Vai tie ir tikai vārdi vai reāls brīdinājums, nezina neviens, jo es, piemēram, nepazīstu tavu un varu tikai minēt. Ir tādi, kas sit nebrīdinot, bet ir tādi, kas rej, bet nekož. Ir arī tādi, kam aizveras. Kurš būs tavs gadījums, rādis laiks, ja vien tu pati vēlies gaidīt un zināt.

Nu ja Jums rupja lamāšanās un tīša cilvēka aizvainošana nav sveša, tad manuprāt, draudēšana sadot pa bieti ir loģisks turpinājums. Ja viens no Jums neapstāsies un neparādīs cieņpilnu attieksmi, agri vai vēlu Jūs sāksiet palaist rokas (nav zvanīts, ka tikai viņš, ja jau reiz Tu arī viņam neliedz kādu sālītāku frāzīti)... Esi gudrāka un apstājies. Zobi ir dārgāki.

Man atkal rodas jautājums- kādam jābūt kašķim, lai šitā pateiktu?
Bet man ir kaut kāda slēpta aizdoma, ka šajās attiecībās kašķi ar ar zākāšanu un saukāšanos, tad nu...es nezinu...

čāča, atkarīgs no situācijas. Es visu ko varu bļaustīties, kad esmu dusmīga, un zinu, ka liela daļa no tā netiks ņemta vērā. Arī par pannu. Bet ir lietas, par kurām es zinu, ka, ja es TĀ pateikšu, tad es cilvēku tiešām līdz sirds dziļumiem sāpināšu. Tās lietas es valdos un pat lielākajās dusmās nesaku. Un tie nav lamu vārdi, bet vienkārši dziļi personiskas lietas, kas citam vīrietim nesāpētu, bet manam - sāpētu.

Ko es gribu teikt ir, ka ne vienmēr rupjš lamu vārds ir tas pats, pats sliktākais, ko var strīdā pateikt. Lai gan, protams, par cilvēku "līmeni" lamu vārdu pārbagatība strīdoties liecina ne to labāko.

Tas, kā mēs reaģējam dusmu situācijās ir tikai un vienīgi mūsu pašu izvēle un atbildība.
Neviens nevar būt atbildīgs par mūsu rīcību. Ja abas puses izvēlas būt rupjas, tā ir abu pušu izvēle. Neatkarīgi no tā, cik ļoti kāds ir nokaitināts, tā ir tikai viņa paša vaina, ja viņš atļaujas pacelt roku vai draudēt to izdarīt. Ja konflikts ir tik lielas, ka to nav iespējams izrunāt vai izbļaut, tad šādas attiecības ir jāizbeidz. Ja nonāk līdz iekaustīšanai no vienas vai otras puses, tad pie vainīgs ir vienīgi sitējs. Nav svarīgi, kurš kuru izaicinājis.
Neviens vārds nav līdzvērtīgs dūres sitienam.

ēēm meitenēm konflikta virsotnē ir intrigas, apmelošana un citi sūdi,
bet čaliem konfilkta virsotnē ir kautiņš.
tie ir divi dažādi virzieni un tajā var nonākt tikai,ja piedalās abi.
tā tas diemžēl ir un dažām to vajadzētu beidzot pieņemt.
tāpēc nevajag normālus joberus novest līdz tādam stāvoklim.