Vispār.. Zolitūdes traģēdija satricināja arī manu ikdienu un skatījumu uz lietām un sajūtām, kas ikdienā, diemžēl, piemirstās...
Tajā laikā, kad visapkārt virmoja traģēdijas noskaņa, vakarā, ielienot gultā - paskatījos un vīra izmētātajām zeķēm, pats guļ ar neskūtu bārdu un krāc... citos gadījumos varbūt es pukstētu, bet tad es samīļoju, sabučoju un biju (un esmu) pateicīga, ka viņš man tāds ir.
Tāpat ir ar ģimeni un mīļajiem -ka viņi ir, veseli, labos apstākļos, utt...
Labākās lietas dzīvē nav lietas, tas ir skaidrs:)