Ziemassvētku vakars

Svinam tā tradicionāli - eglīte vienmēr ir (pašu cirsta), sēžam pie galda, ēdam rosolus un gaļas:D Pēc tam notiek apdāvināšanās, visi skaita dzejoļus, tikai es parasti nē, esmu no tā it kā atbrīvota, saņemu savu dāvanu tāpat, jo man dzimšanas diena:D
Mēdzam arī aizbraukt uz baznīcu vēl pirms vakariņām. Karstvīns, mandarīni un piparkūkas arī parasti ir.

Mūsu mājās nav tā, ka ļoti īpaši svinam! Bet tomēr svinam :)
Parasti aizejam uz baznīcu (tagad, kopš vecmāmiņa vairs nav dzīva, gan nav sanācis, bet domāju šogad aiziet kaut viena) pagatavojam svētku vakariņas, visi kopā pacienājas ar tām! Tad jau pasēžam pie eglītes, parunājamies, paskatamies kādu pārraidi pa TV, apdāvinām viens otru ar kādiem nieciņiem un tā :)
Dažbrīd šķiet, ka tieši es esmu tā, kura visvairāk gatavojas svētkiem, saiņo dāvanas, pārējie visu tā pa vienkāršo! :D :)

Mums vienmēr ir zirņi ar speķi, dāvanu saņemšana pie eglītes un dzejoļu skaitīšana, protams, arī piparkūkas, mandarīni.
Bet ne tikai vakars ir tas foršākais, man pat tās emocijas lielās vairāk dod eglītes meklēšana/pirkšana, rotāšana, pīrāgu un piparkūku cepšana un tā gatavošanās visam tam. Šogad gribu pagatavot ko ne tik klasisku un interesantu, smelšos šo to no DIO receptēm viņas blogā :)

Viss iepriekš minētais, izņemot dzejoļus skaitījām tikai bērnībā, neviens par salaveci nepārģērbjas un uz baznīcu neejam.

Mēs parasti savācamies pie vecākiem vai vecvecākiem. Protams, galds lūst no ēdiena- kāposti, gaļas, rosali utt.. Tā kā mums ir divi sīkie, tad noorganizējam it kā salaveci, kurš pie durvīm atstājis dāvanu maisu, tad sajūsmināti rokamies un meklējam, ko ju kuram viņš "ir atnesis":) Ja labs laiks, ejam pastaigā, palaižam tās papīra laternas gaisā vai ko citu. Uz baznīcu ejam tikai mēs ar mammu, citi neiet:)

Dažbrīd šķiet, ka tieši es esmu tā, kura visvairāk gatavojas svētkiem, saiņo dāvanas, pārējie visu tā pa vienkāršo

Man atkal mamma visu uzņemas un vairāk vai mazāk organizē. Es zinu, ka es saviem bērniem arī veidošu šos svētkus īpašus un darīšu visu iespējamo, lai viņiem būtu tās tradīcijas un visas nepieciešamās svētku emocijas, jo savā bērnībā šos svētkus atceros, kā vienu no gada lieliskākajiem notikumiem.

Vienmēr braucām pie omītes un opīša, un pie mammas uz vairākām dienām.. Bet šogad ,laikam,tā nebūs, daudziem ģimenes locekļiem jāstrādā visi svētki, tapēc ar draugu paliksim vien Rīgā, tikai nezinu ,ko lai te dara Ziemassvētkos..

Cik sevi atceros, vienmēr esmu svinējusi mājās, ar mammu. Vienmēr bijusi izrotāta eglīte, svētku vakariņas, gardumi, dāvaniņas. Otrajos Ziemassvētkos visi radiņi ejam pie omītes un opīša pasvinēties.
Saistībā ar gatavošanos svētkiem, viena tradīcija ir vienmēr: novembra beigās ar mammu uztaisam piparkūku mīklu un atstājam, lai ievelkas. Lai uz svētkiem varam cept piparkūkas.
Protams, ir dāvaniņu gatavošana, gardumu recepšu izmēģināšana utt. Sveču iepirkšana un dedzināšana, mandarīni utt.
Man ļooooti patīk Ziemassvētki un gatavošanās Ziemassvētkiem. Mani mīļākie svētki :)

Šogad svētkus sākšu svinēt jau pirmdien ar draugu, jo pēc tam katrs braucam uz saviem laukiem. Būs mums paātrinātie svētki:)

raccoon, cik ilgi esat kopā? Nu ja neilgi, tad saprotams. Bet kāpēc nebraucat kopā?
Es nevarētu iedomāties svētkus bez sava drauga, tikai ar vecākiem. Mēs esam kopa 8 gadus un tikai 1. gadā tie bija mums atsevišķi, jo bijām kopā neilgi vēl, bet arī tad viens otram sūtījām laikam 1000 sms Ziemassvētku vakarā un bijām nelaimīgi, ka esam šķirti svētkos.

Mēs Ziemassvētku dienā braucam pēc egles uz mežu. Tad mežā kādai citai eglei piesienam pie zariem burkānus, ābolus un citus nieku meža zvēriem.
Tda braucam mājās, pušķojam eglīti un gatavojam svētku mielastu. Rosoli, karbonādes, salāti, lasis, augļi, karstvīns, un kāda pašcepta kūka- pagājušajā gadā bija medus kūka.
Tad ap kādiem 20.00 sēžamies pie galda. Visi sasēžamies, vispirms apdāvinam viens otru (tas no bērnībaas iegājies,jo ilāk nevaram nociesties bez dāvanām:D ) un pasēžam, parunājamies, paēdam utt.
Jau 3.Ziemassvētkus mūsu vakars ir tāds,ka vispirms izbraukājam drauga vecāku mājās, pasēžam, apdāvinamie sun tad braucam pie maniem senčiem.

kampanella, man nav tik traģiski. Es mīlu savu draugu, bet varu dažas dienas bez viņa iztikt. Ko mums darīt, ka mums katram ir savi radi, kuri ir jāapciemo? Turklāt ne tikai viena radu saime..

Es nevarētu iedomāties svētkus bez sava drauga, tikai ar vecākiem. Mēs esam kopa 8 gadus un tikai 1. gadā tie bija mums atsevišķi, jo bijām kopā neilgi vēl, bet arī tad viens otram sūtījām laikam 1000 sms Ziemassvētku vakarā un bijām nelaimīgi, ka esam šķirti svētkos.

Mums šogad bija tā,ka abi rāvāmies pie saviem senčiem, bet šķirti negribam ne pakam:D
Kad nedzīvojām kopā tad katra pasēdējām pie sevīm un tad viņš brauca pie manīm:D

Ziemassvētki ir tas laiks, kad visai ģimenei obligāti ir jāsavācas vecāku mājās. Nevar būt nekādas atrunas :)

Pāris dienas iepriekš visi dodamies uz laukiem un meklējam visskaistāko eglīti. Tad nu tas viss izvēršas par baigo pasākumu - eglītes noskatīšana (parastais eglītes garums ~ 3 m), tās izvilkšana līdz ceļam, iestūķēšana busiņā, došanās mājās un eglītes iedabūšana mājā.

Ziemassvētku vakarā visas ģimenes sievietes taisa svētku vakariņas, vīrieši dara mājasdarbus vai slinko :) Vakarā pirms svētku vakariņām braucam uz baznīcu, tad atgriežamies un ēdam svētku vakariņas, pēc tam skaitam dzejolīšu un ēdot skatāmies kādu Ziemassvētku koncertu pa TV, ejam pirtī kārtīgi nopērties.

Tad 26. dec mums ir radu Ziemassvētki. Tur taisām dāvanu loteriju (izņemot mazajiem bērniem, tiem tiek daudz dāvanas), un tāpat - skaitam dzejolīšus, ēdam vakariņas, runājamies, utt. Ja labi laikapstākļi un sniegs, tad ar sīkajiem aizejam uz kalniņu pavizināties ar ragaviņām :)

Nu, jā, mums ar draugu katru gadu, visus šos 4 gadus ir bijis tieši tāds modelis - Ziemassvētkos katrs braucam pie saviem radiem. Es bez viņa varu iztikt tās dažas dienas, bet savu mammu nevarētu atstāt vienu Ziemassvētkos, lai tikai būtu ar draugu pie viņa ģimenes. Un es arī neprasu, lai viņš savu ģimeni svētkos atstāj un brauc pie manis.
Tiesa, šogad varbūt viņš brauks pir manējiem, bet tā nebija mana ideja un man liekas, ka tam ir sakars ar šādiem tādiem notikumiem viņa un radu starpā... taču, viņš par to nerunā un es neuzbāžos.
Katram jau savs. Man savās attiecībās šāds modelis liekas pieņemams un mēs normāli dzīvojam. Jūtas no tā nav mazākas...

Mja laikam grūti tām, kurām jau kopš bērnības ir kaut kādas ģimenes tradīcijas un tad, kad parādās puisis, kuram arī tādas ir, ko tad?
Vai tas ir normāli katram no pāra svinēt pie saviem vecākiem? Vai tomēr vienam no pāra ir jāpiekāpjas? Vai varbūt vispār vajag pašiem savās mājās visu organizēt un abu vecākus aicināt ciemos?

Mja laikam grūti tām, kurām jau kopš bērnības ir kaut kādas ģimenes tradīcijas un tad, kad parādās puisis, kuram arī tādas ir, ko tad?
Vai tas ir normāli katram no pāra svinēt pie saviem vecākiem? Vai tomēr vienam no pāra ir jāpiekāpjas? Vai varbūt vispār vajag pašiem savās mājās visu organizēt un abu vecākus aicināt ciemos?

Tas jau kā kuram pieņemts. Citi svina svētkus atsevišķi, citi kopā.
Mums paveicies,jo pie maniem senčiem tā svinēšana tāda īpašāka ar tradīcijām utt., bet drauga ģimene tā baigi nesvin. Jā, mazliet pasēž un tā, tad nu draugs vienmēr brauca pie manīm.
Šogad tā,kā Jauno gadu svinēsim pie maniem radiem, tad Ziemassvētkos draugs uzstāja,ka pie viņa senčiem arī uz stundiņu jāaizbrauc- dāvanas sapirkām, brauksim, bet panata svinēšana būs pie maniem senčiem.
Godīgi sakot, ja viņš gribētu braukt viens pie saviem senčiem, tad es arī neteko neteiktu, bet tur tā sāls,ka viņš viens negrib:D tad nu man jābrauc līdzi viņam, bet galvenā svinēšana ir pie maniem vecākiem.

Viss sākās dažas dienas pirms Ziemassvētkiem, kad es tasu savu "egles balli". Saaicinu draugus un radus un mēs visi ejam uz mežu pēc egles, cepam mežā desas dzeram daudz karstvīnu, vēlāk visi egli rotājam un dziedam Ziemassvētku dziesmas.

Pēc šī pasākuma pareizā noskaņa ir dabūta un tad gatavojamies svētkiem, cepam piparkūkas tiekamies ar draugiem un radiem.

Ziemassvētku dienā es taisu ziemassvētku vakariņas, kurinam kamīnu, klājam galdu un pavadam visi laiku kopā!

Vai tas ir normāli katram no pāra svinēt pie saviem vecākiem? Vai tomēr vienam no pāra ir jāpiekāpjas? Vai varbūt vispār vajag pašiem savās mājās visu organizēt un abu vecākus aicināt ciemos?

Es domāju, ka labāk ir tā, kā pašiem ir labāk.

Esmu bēdīga, jo man jau 2.gadu nebūs tādu foršu Ziemassvētku ģimenes lokā. Vīra vecāku dēļ tas nav iespējams, bet mani vecāki uzskata, ka precēts pāris nedrīkst Ziemassvētkos nebūt kopā.
Un tā neviens galu galā nav apmierināts.

A es nesaprotu, Ziemassvētki ir 3 dienas. Kur problēma vienu dienu kopā aizbraukt pie vieniem vecākiem, bet otru pie otriem?

Un es arī nesaprotu, vai jūs savu draugu neuztverat, kā savu "potenciālo" ģimeni? Man kaut kā liekas, ka ilgstošās attiecībās ar nākotnes plāniem tomēr tuvāka kļūst šī otrā pusīte, kas tuvākajā laikā kļūs par jauno ģimeni, līdz ar to attiecīgi pārējā ģimene ( vecāki, vecvecāki ) nedaudz nobīdās otrajā plānā. Bet nu, jā, katram savs. Tikai nedaudz brīnos, ka jums var šķist šie jaukie mīlestības un ģimenes svētki forši, bez savas otrās pusītes, kas parasti ir tuvākais cilvēks.