Sveikas, meitenes!
Pēdējā laikā sasāpējies jautājums - vēlme pēc emocijām, pēc mīļuma, pēc apziņas, ka kādam esmu svarīga. Man ir 22, nekad nav bijušas nopietnas attiecības. Ne jau tāpēc, ka nebūtu iespēju, bet tāpēc, ka tai brīdī, kad kaut kas varētu kļūt nopietnāks, manī ieslēdzas tāds - ups, sarkanā gaisma, nē. Droši vien to varētu nosaukt par bailēm no emocionālās tuvības. Esmu simpātiska meitene, sociāli aktīva, ir labs darbs, ko mīlu, ir draugi, ar ko saturīgi pavadīt laiku - nav tā, ka nebūtu, ko darīt - drīzāk ir jāmēģina atrast laiks, ja uzrodas vēl kādas aktivitātes. Vārdu sakot, no malas neviens nevarētu pat iedomāties, ka man ir šādas problēmas.
Nezinu, saknes droši vien meklējamas bērnībā, kaut kas no psiholoģijas.. Kāpēc ir bail pielaist kādu cilvēku sev tuvāk? Jūtu - turu izstieptas rokas attālumā, ieslēdzas tāds kā aizsardzības mehānisms. Es to apzinos jau labu laiku, bet nevaru saprast, ko lai dara, lai to labotu. Jo ar katru dienu man arvien vairāk gribas raudāt un būt vājai, tomēr es to nedaru - ieslēdzu aktīvo un pozitīvo režīmu un eju tālāk.
Es nezinu, ko gribu no jums. Varbūt ir kāds padoms, komentārs? Man gribējās kaut kur izlikt kaut daļiņu no tā, kas darās iekšā, nevienam neesmu stāstījusi.
4
