Labs vakars! Pirms diviem gadiem, biju iemīlējusies puisī, tikāmies 2 mēnešus ,bet paspēju viņam pieķerties, vienīgais cilvēks pēc kura tā skumu, uz pusi ilgāku laiku nekā zināju viņu pavadīju pārdzīvojumos ,kāpēc viss nevar būt savādāk, kāpēc vairs nevaram būt kopā...domās vai es arī esmu vainīga vai viņš nejūtas tā kā es... Jā ,tā bija tā pirmā,pūkainā iemīlēšanās.
... Pēc tam kad nebijām kopā viņš turpināja man šad tad rakstīt, bet dzīvē ar mani nerunāja. Tipa spēles spēlēja ar mani, tipa nebija ko darīt, tipa tomēr negribēja vēl aizmirst. Bet toreiz es biju tikai laimīga par katru reizi ,kad viņš uzraksta.Laimīga līdz pēdējā reize bija- "čau, esmu iepazinis baigi foršo meiteni, nevaru sagaidīt ,kad varēšu ar viņu tikties..." Visu to laiku domāju, ka es esmu īpaša, bet tad sapratu ,ka neesmu nekas un tagad uzradusies viņa princese. Viņa bija viņam kā Dievs ,uz laiku. Paldies Dievam ,karma nostrādāja, viņa tikās ar citiem paralēli. :) Viņš pārdzīvoja..
Tagad ir pagājuši 2 gadi, nav jau pus mūžš, bet laiciņš pēkšņi viņam ir uzradusies par mani interese. Spiež visur "man patīk" un 1x iesmīnēju kad viņa twitterī parādījās RT "I wish I could meet someone who I know again,for the first time" ..tulkoju domu "Es vēlos kaut varētu no jauna satikt kādu kuru jau zinu" un tajā pašā laikā viņš mani apskatījās draugos. :D Sakritība,? Var jau būt. :) ...Esmu jau sen sev nozvērējusi ,ka nekad vairs neveidošu ar viņu attiecības. Jo jutos šausmīgi sāpināta toreiz. Bet man riebjas ,ka draudzene saka "Nemāni sevi." Es saku-nē ,es raudot zvērēju, es dzēru, es pārdzīvoju, es nevaru pat domāt par tādu cilvēku. Tajā pašā laikā nevaru noliegt ,ka tādas sīkas aktivitātes, uzmanība man atgādina par to cik reiz īpašs kāds man bija, un zinu,ka līdz šim neviens cits to nav aizstājis. Bet realitāte ir realitāte. Pašcieņa ir pašcieņa. Un sevis saudzēšana nāk par labu :)
Nu tad- neliku jums varbūt aizdomāties par tēmu- cīņa ar iekšējām kaislībām ,kuras kaitē veselībai? Kā ir ar jums? :)
745
