Sajūtas pēc atgriešanas Latvijā

Endy* - es nezinu - dzīvoju Rīgā un jāsaka, ka šeit daudz vairāk smaidīgu cilvēku nekā, piemēram, Londonā. Es nenoliedzu, ka nepieciešamības gadījumā viņi ir laipni un smaidīgi, bet ne vienkārsi ejot garām. BET! Es reti esmu izbāzusi degunu ārpus Rīgas tādēļ man ir grūti spriest kā ir citur Latvijā. Vācija ir ļoti liela, tur kur biju es un tik tālu, cik tālu esmu redzējusi Vāciju - visi ir diez gan iegrimuši sevī. Bet - tas tiesa, ka atvērti komunikācijai ik brīdi.

Es jutos pilnīgi kā no laivas izmesta, atgriežoties LV. Dzīve mainījusies, nezināju, uz kuru pusi īsti iet. Kaut gan pat ne tik ļoti ilgu laiku biju prom. Pēc kāda laiciņa jau viss nokārtojās, bet nenoliedzmi, dzīve ir citādāka nekā pirms tam.

Es nekad neesmu vareejusi uztureeties lv ilgaak par paaris nedeeljaam. No saakuma ir interesanti paveerot, kaa daudz kas ir mainiijies, izbaudiit vieteejo eedienu, aiziet uz kaadu teaatra izraadi, bet tad gribaas atpakalj, jo nejuutos savaa aadaa. Gribu tomeer dazkaart aiziet liidz veikalam ar nesakjemmeetiem matiem pidzambiksees, lai neviens skjiibi neluureetu virsuu un ir tik ljoti pierasts, ka paareejie pietur durvis, ka lv sanaak biezji ar durviim dabuut pa degunu. Kad pirmo reizi atgriezos lv,no negatiivaa ljoti aciis krita cilveeku apseestiiba ar savu izskatu, diezgan nekultraalaa uzvediiba uz celjiem un augstpraatiigaa attieksme pret nabadziigaako slaani. (kaut vai tajos pashos veikalos, kur paardeveejas smaida liidz ausiim klienteem daargos kazjokos, bet strupi attrauc studentei pashadiitos duurainjos).

Mani pārņem tāda iekšēja prieka izjūta jau, kad ieraugu pa lidmašīnas logu Latvijas jūras piekrasti. Tik skaisti izskatās :) . Esot kādu laiku prom, esmu sapratusi, cik daudz gan nenovērtēju to, kas ir Latvijā. Tā kā atrodos UK, tad klimats šeit ir vienkārši briesmīgs. Lielākoties līst, ir auksts. Latvijā pat -30 grādos es tā nesalstu kā šeit :D . Pat nekāda Spānija nav vajadzīga, Latvijā klimats ir foršs un daudzveidīgs. Tāpat arī daba.
Nesaprotu, kur jūs raujat tos super īgnos cilvēkus LV, UK arī tādi ka biezs. Varbūt viņi ir pieklājīgāki, tas jā, bet arī te cilvēki ir dažādi. Turklāt, vienmēr strādā tas - kā tu pret citiem, tā viņi pret tevi! Turklāt, Latvijā vairāk sastopu laipnus cilvēkus, nekā neapmierinātos.
Par darbiem - kāpēc cilvēkiem ir tik nievājoša attieksme pret vienkāršo darbu darītājiem? Nebūtu tādu augļu un dārzeņu lasītāji, jūs tā nevarētu aizskriet uz Rimīti pēc svaigiem mandarīniem vai āboliem, šampinjoniem :D . Pašiem būtu jāmēro tālais ceļš un jālasa, tā kā tādi vienkāršo darbu darītāji tikai atviegli dzīvi visiem! Tāpat arī intelektuāļi, tā kā vienam otru jāciena, arī atalgojuma ziņā, tā lai tas vienkāršā bezsmadzeņu darba veicējs var atļauties elementārāko. Cits strādā kustinot smadzenes, cits fizisko ķermeni un rezultāts ir viens - abiem beigās ir regulāras vizītes pie arodārsta...

Pēdējo reizi, kad pēc ilgākas prombūtnes atgriezos biju patiesi laimīga. Pietrūka tās māju sajūtas (cilvēki, valoda, vieta utt), nu ir pagājis pusgads un atkal tā vien prasās doties prom. Pie Eiropas dzīves līmeņa pierod un tas pietrūkst (nē - neesmu dzīvojusi Anglijā un neesmu strādājusi fabrikās). Gribas atkal savu lielo māju, daudzos ceļojumus, atvērtos un vienmēr smaidīgos cilvēkus, sakārtoto dzīvi! Bet zinu, ka, ja aizbraukšu, tad nepaies ne gads, kad atkal domāšu - cik labi bija mājās... :) Maģiskais aplis!

stellaglmr, mums laikam ir atšķirīgas domas tajā, kas ir pozitīvs un kas ir negatīvs. Arī es dzīvoju Latvijā, Rīgā un tur vēl vairāk negatīvu cilvēku nekā Ogrē, kur vēl pirms Rīgas dzīvoju.
Vācijā visās pilsētas, kur esmu bijusi situācija ir vienāda.

Krista-tu raksti tik reaali,bet taa tiesaam ir...Soreiz domaaju par to izskatu !Tas noteikti 100 punkti taisniiba!:D

Janvāri braukšu uz prkasi Latvijā uz 3 mēnešiem, tas būs ilgākais laika periods divu gadu laikā, ko pavadīšu Latvijā. Tad jau redzēš. Vel neesmu pārliecināta, vai vēlos atgriezties pēc studijām, vai turpināt būt pasaules pilsonei. Kaut kas jau tomēr uz Latviju ik pa laikam velk, tāda kā atbildības sajūta pret ģimeni, draugiem, ar kuriem kopā uzaugu. Šķiet, ka arī jānoveco blakus. Bet tas tik mans sentiments, kas tā saka.

Bet piekrītu freijace. Arī es esmu izbaudījusi lielu atbildību un augstu amatu (lai arī bezpeļņas organizācijā, bet tāpat darba tik pat daudz), un tas stress man sabeidza veselību un es visu to laiku biju vnk nelaimīga, lai arī darbības joma man ir mīļa. Nē, tā kā neesmu uz karjeru un lieliem naudas kalniem tendēta, man vienkārša dzīve ne tikai apmierina, bet pat sajūsmina, tad sisties pa karjeras kāpnēm LV, lai tikai varētu normāli, pat ne glauni, pati apr sevi dzīvot, man nevajag.

Un piekrītu Kristai, arī es vēlos justies pilnīgi brīvi tādā ziņā, ka man nav jājūtas slikti par to, ka uz veikalu aizstebarēju sliktākajos apavos, ar ērtākajām drēbēm un neķemmētiesm matiem/bez kosmētikas. Esmu tiesām novērojusi, ka Latvijā cilvēki nu ir daudz aizspriedumaināki, mazāk atvērti dazadām iespējām. Šeit, kur dzīvoju, cilvēki ir tik dazādi (lai arī izksata zinā visi liekas vienādi) dzīvesstili ļoti atsķiras, taču tie visi ir normāli un pieņemti. Man patīk sēdēt parciņā un akrstā vasaras dienā ar plastmasas nazi mēģināt sagriezt Ananasu un malkot aukstu aliņu, kas šeit ir atļauts. Pēc dazām diskusijām šeit jau nācās saprast, ka Latvijā ar ēšanu publiskā vietā jau būtu problēmas un uz tevi saktītos šķībām acīm. Šeit cilvēki un uzskati šķiet daudz brīvāki un man tas ļoti patīk, jo pati jūtos līdzīgi.

Bet daudz jau redzēs. Nekad nesaki nekad.

Endy* - nezinu, ir nīgras tantes, bet arī viņām, ja uzsmaida viņas atņem sveicienu. Es vienmēr sveicinu cilvēkus iestādēs (veikali, VID, darbs, stāvvieta, poliklīnikas u.t.t) tāpat kāpņu telpā satiekot kādu svešu vai zināmu - gan savā, gan cita. Gadāš, kad sveicienu neatņem kāpņu telpā - gadās, kad noskatās ar izbrīnu un tikai uzsmaida. Bet visbiežāk cilvēki atbild. Man liekas, ka problēma ir tieši domāšanā - ja Tu nesveicināsi, ja Tu neuzsmaidīsi domādama - visi ir īgni - neviens arī nesmaidīs, jo satiksies divi vai pieci tā domājoši.

Nu jā,Latvijā nav zemeņu siltumnīcas vai fabrikas,kurās lielo piķi pelnīt un apple produktus krītā paņemt.

kápéc táds naids pret aizbraucéjiem? un apple jau neviens árzemés kredítá nenjem, nav jau mája, var nopirkt par vienas nedéljas algu. :D

es gribétu atgriezties, bet, dzívot savá mazpilsétá? né, atkal rígá írét dzívokli, nezinot, kad varéshu atljauties nopirkt? visi mani draugi ir árzemés, LV palikushi tikai vecáki... pietrúkst LV, pietrúkst bérníbas vietu. bet mana gimene izveidojás te, árzemés, te arí iegádásimies májvietu, tátad mana nákotne tomér bús árzemés.

Nu nezinu.. Pāris gadus atpakaļ arī šķita, ka Latvijā visi tādi sabozušies. Protams, tagad arī ir tādi kadri, bet varbūt pati esmu mainījusies vai kā, bet pasveicinot, atvainojoties, palaižot pa priekšu, pārsvarā saņemu atbildi, paldies vai smaidu. What goes aroun, comes back around!

Un kopumā.. Tās lielās runātājas, ka te tik neapmierināti cilvēki, nelaipni.. Cik jūs pēdējo 3 gadu laikā esat bijušas Latvijā??

Protams, ir daudz problēmu un visas tās ir jārisina. Bet nu kopumā..no nekā nekas nerodas un lai būtu labāk, ir jāiziet daudz kam cauri. Protams, vieglāk vienmēr ir paņemt visu jau gatavu.

Autore, piedod, ka pagrūžu vēl dziļāk no tēmas novirzīto diskusiju.
Esmu ārzemēs jau sesto mēnesi, un sāku just "lomkas" pēc mājām. Nespēju sagaidīt, kad apciemošu radus un dzimto vietu, bet cenšos šīs ilgas sevī apklusināt. Izvēli esmu darījusi, nu tad arī jāturpina iesāktais. Man gluži vienkārši Latvijā ir par šauru un par neērtu. Īstos cilvēkus, ar ko pavadīt laiku, es varu atrast visur. Un pārdevējām pati smaidu, tāpēc baigi nelec acīs nepieklājība. Kas lec acīs, tas ir neprasme oficiālajā komunikācijā un neiecietība pret citādo. Lūk bija labs piemērs par komunikāciju:
http://expateyeonlatvia.wordpress.com/2013/03/22/heres-my-number-so-call-me-at-your-peril/
Bet nu, protams, nesaku, ka citur tā nemēdz gadīties.

Atgriezties Latvijā nav sanācis, bet vienreiz ciemojos gan. Pamanīju, ka gribējās uzreiz Rīgu fotogrāfēt, tik smuka taču. Rīga nav vienkārši Rīga, tā kļuvusi īpašāka man.

Neesmu ilgstoši dzīvojusi ārzemēs, tikai mācījusies neilgu laiku un atpūtusies, bet tas negatīvisms vnk tik ļoti krīt acīs, ka es labprāt aizbrauktu uz ārzemēm, kur cilvēki vismaz pieklājīgi māk runāt, nevis nīgrā balsī kko atcērt, ja uzdod jautājumu (it īpaši tas attiecās uz kkādām iestādēm, piemēram, reģistratūra slimnīcā or smth, nesen dabūju dzirdēt klausulē vārdu "bļāviens"no tantes, kas strādāja reģistratūrā! :D)! It īpaši to var sajust, kad pāris nedēļas pabūtas kaut kur citur un tad ir atgriešanās LV... Bāc, vnk neciešu tās pirmās dienas, kad vairs nav pozitīvisma apkārt!! :D Man arī tas negatīvisms vairāk asociējas ar Rīgu, jo dzīvojot mazpilsētā, nekad neko tādu nejutu, visi savējie, draudzīgi, smaidīgi :) Rīgā tomēr ir savādāk...diemžēl... Man prieks, ka dažiem visapkārt ir vieni vienīgi saulstariņi, tad ir vienkāršāk dzīvot :)

Vienmēr bijušas lieliskas sajūtas atgriežoties mājās. Pacilātība. Pēc laika gan gribās atkal projām , kad saproti, ka nekas nav mainījies, sabiedrība ir vēsa, pelēka. Visi ierāvušies sevī. Uz izskatu un naudas maciņiem skatoties tiek vērtēts kāds ir cilvēks, kā ar viņu runāt, kā attiekties. Tagad jau esmu pieradusi pie tā. Un mērķis ir palikt šeit, jo nekur nav tādas mājas sajūtas un arī Latvijā JA ĻOTI GRIB, var izcīnīt savu ceļu uz laimi.

es labāk strādāju ārzemēs par 4x lielāku algu to pašu darbu, ko Latvijā par minimālo atalgojumu. + šeit ārzemēs nav jāuztraucas un jābaidās, ka pēkšņi bez iemesla atlaidīs...
un jā,es tagad esmu savā jomā zemā amatā, bet, pirmkārt, es nemaz nevaru pretendēt uz augstāku, jo ja tev nav pieredzes un tu nezini kas un kā notiek, tevi nemaz neņems, otrkārt, šeit ir iespējas uz izaugsmi. Latvijā to pašu strādājot, iespējas uz izaugsmi ir niecīgas (ja nu vienīgi augstākstāvošais aiziet prom no darba vai pats tiek paaugstināts)

par to cilvēku laipnību un attieksmi - visu mūžu esmu dzīvojusi Latvijā, tagad ārzemēs esmu tikai 3 mēnešus, un es redzu atšķirību. te jebkurš svešinieks tev pasmaidīs un pajautās,kā tev iet. un vislabākais ir tas,ka tevi nenosodīs ne tava apģērba dēļ, ne amata dēļ.

lai vai kā, Latvija ir mana dzimtene un, braucot uz ārzemēm, aizbraucu uz domu, ka braucu uz kādu laiku un ka atgriezīšos. bet kā dzīve iegrozīsies - to nemāku spriest.

Esmu californijaa jau 4 gadus, Los Angeles 3, vairs savu dziivi Latvijaa iedomaaties nevaru, ja arii kaadreiz kur paarcelshos, tad uz Miami! Sheit man ir viss, darbs, draugi, maaciibas, miiljotais.... Jaa, Latvijaa ir vecaaki, bet vinji brauc uz shejieni ciemos, taa kaa... Atgriezties vairs nevaru un negribu ;)

Dzīvoju UK 6 mēnešus, biju 7. grūtniecības mēnesī un ārsts neatļāva lidot mājās, bet es nespēju vairs tur palikt - ne fiziski, ne emocionāli. Izlēmu, ka došos mājās ar autokurjeru. UK bija +5, Latvijā - -20 grādi. Īsti laikam nebiju iedomājusies, kā es salšu pa ceļam, ja būs sals, jo man likās, ka būs silti mašīnā. Es tāāā salu... Sala un sniega dēļ brauciens no manas provinces līdz Saldum, kur toreiz dzīvoja mana mamma, man ilga vairāk nekā 50 h. Ja godīgi, es brīnos, kā es izdzīvoju.

Tikko es iebraucu Latvijā, es sāku raudāt un piņņāju visu ceļu līdz Saldum (cauri Rīgai). Es vienkārši nespēju noticēt, ka man tas murgs ir beidzies. Es priecājos par katru sniegpārslu, kas nokrita uz busiņa stikla, par katru latviešu valodā rakstīto plakātu, veikala nosaukumu, ceļa rādītāju... Par jebko. Es biju izbraukusi cauri visai Eiropai un es neko neatceros no tā, ko es pa ceļam redzēju, kaut es pabiju pat Amsterdamā un vēl dažās vietās, kur es iepriekš nebiju bijusi, bet es atceros robežu, es atceros domu, ka esmu mājās. Atceros pirmo reizi, kad es dzirdēju latviešu valodu Latvijā, pirmo reizi, kad atkal ēdu mammas gatavotu ēdienu, atceros kā pēdējās 3 ceļa stundas pagāja kā viena minūte...

Tās ir saldskābas atmiņas, es laikam pirmoreiz 2 gadu laikā tajās gremdējos.

otrkārt, šeit ir iespējas uz izaugsmi. Latvijā to pašu strādājot, iespējas uz izaugsmi ir niecīgas (ja nu vienīgi augstākstāvošais aiziet prom no darba vai pats tiek paaugstināts)

Un cik darbos Tu Latvijā esi strādājusi?
Manā darbā paaugstina cilvēkus katru gadu, tikai ir jāpierāda sevi (kā tas notiek arī citur pasaulē)

Par to izskatu. Eju uz veikalu gan Ugos, neķemmētiem matiem, gan mētelī un augstpapēdenēs un nekad neesmu jutusi savādāku izturēšanos. Acīmredzot tas viss ir atkarīgs no katra attieksmes. Ja arī man kāds kaut ko pateiktu nievājošu, ļoti ātri dabūtu pretī konkrētu atbildi, pēc kuras attieksme monmentāli manās (tas par to profesionālo komuniāciju- ir dažādi sanācis, bet, ja nostādi sevi konkrētā pozicijā, attieksme ui! kā mainās, tikai jāmāk to izdarīt)

Kopumā. Ok, ārzemēs viss ir tik skaisti, lielas algas, smaidoši cilvēki, atsaucīga publika. Visu laiku diskusijās tiek runāts, ka tiek nolikti cilvēki, kas brauc prom.. Bet, ja tā godīgi..nemitīgi (arī šajā diskusijā) ir sajūta, ka mēs- tie, kas palikuši Latvijā, esam nejēgas un muļķi!! Te viss ir tik slikti...

Varbūt pietiks vienreiz salīdzināt!!! Dzīvotjat tur, kur dzīvojat. Mēs dzīvosim šeit un veidosim sabiedrību, kādu vēlamies (jo to situāciju LV veido tie, kas šeit DZīVO nevis tie, kas atbrauc gadā uz 2 nedēļām pie radiem)! Un jums nav ne mazāko tiesību sūdzēties, ka te viss ir sūdīgi, jo pašas ne maksājat nodokļus LV, ne piedalaties sabiedriskajā dzīvē!

tagad ārzemēs esmu tikai 3 mēnešus

Jā, diemžēl šis man atgādināja kā reiz VVF vienā intervijā stāstīja atgadījumu par meiteni, ko sastapusi vienā no saviem ārzemju ceļojumiem. Arī viņa bija 3 mēnešus tajā valstī, runāja, cik slikti ir Latvijā, tajā pašā laikā strādājot zemā amatā un necienot tās zemes pamatiedzīvotājus. Nesaku, ka tas attiecināms uz tevi, vienkārši atcerējos saistībā ar tiem 3 mēnešiem un "es savu nākotni Latvijā vairs neredzu". Pēc 3 mēnešiem es arī neredzēju. Pēc 4 es sāku domāt par atgriešanos... Bet, nu, man bija diezgan unikāls gadījums. Katrā ziņā - man pieredze ārzemēs ir bijusi tik traumatiska, ka es vairs nespēju iedomāties savu dzīvi citur kā vien Latvijā.