Es ļoti gribētu ticēt, ka diskusijas tēma tomēr izdomāta, ne reālajā dzīvē notiekošais. Man negribās domāt, ka ir tik naivas aitas pasaulē.
Kādreiz dzīvoju dzīvoklī, daudzstāvēnē. Un mums tur bija kaimiņš, kurš visu mūžu sēdējis par zādzībām. Patiesībā uz vecumu bija tāds foršs onka palicis, izpalīdzīgs, vismaz savā mājā un starp savējiem nezaga, bērnus mīlēja. Nu bet viņam bija viens niķis - viņam briesmīgi patika stāstīt par dzīvi cietumā. Un ja nebija, kam no pieaugušajiem vai pagalma penšiem to stāstīt, viņš stāstīja mums, sīkajiem. Un viņš teica, ka tur cietumā sadzīve tā iekārtota, ka katrs nodarbojas ar to, kas padodās. Un bija tur viņiem tādi, kurus sauca par "skazočņiki" (tie, kas pasakas stāsta), viņi par cigarešu paciņu, par tējas/kafijas paciņu, kaut ko ēdamo, kaut ko no mantām utt., varēja jebkuram sacerēt tādu mīļu un raudulīgu vēstuli, ka naivās sievietes kusa. Un tā tie cietumnieki sarakstījušies reizē ar vairākām, sūtīja tās skazočņiku sacerētās vēstules, ar domu, ka gan jau vismaz viena samīlēsies, sacerēsies un sāks braukāt ciemos un vest visādas paciņas ar cigām, ar ēdienu, siltām mantām. Daudzi centās arī apprecēties, jo deva tos ilgos randiņus seksim, varēja apbērnoties un dabūt pirmstermiņa atbrīvošanu, vai būtu garantija, ka muļķa sievišķis nu točna gaidīs no cietuma sava bērna tēvu. Vēl tas precības cietumniekiem bija svarīgas, jo pēc cietuma vajadzēja kaut kur atgriezties, pašiem parasti dzīvojamās platības nebija, radi novērsušies, bet pie tādas muļķes varēja vismaz pirmo laiku uz viņas rēķina padzīvot.
Tā kā sorry,, bet tavējais izklausās tieši no tādiem makaronu karinātājiem. Un jā, pie mūsu likumiem 10 gadus par parastu veikala zādzību un pat bieži vien par izvarošanu vai nejaušu noslepkavošanu nedod. Tur ir kaut kas smags paveikts. Vai arī tā vairs nav pirmā sēdēšanas reize, tad ar dod vairāk gadu.
12
