un visriebīgāk ir sajūta, kad man liekas, es daru ko īpašu, vai starp mums, tikai starp mums tas ir, bet izrādās, ka tas jau ir bijas viņam ar kādu citu- pirmā dāvana no apģērbu gabaliem- apakšbikses. Viņš bija ļoti priecīgs, patika ļoti, bet.. jau reiz bija saņēmsi to kā pirmo dāvanu.
un kā man justies, protams drāmas netaisu, jo ar galvu saprotu, ka nav tā viņa vaina, arī ne viņas, tā vienkārši ir dzīve, bet... man lielais prieks par to, ak dāvinu viņam īpašu dāvanu pazuda divās sekundēs, tagad uz tām apakšbiksēm grūti skat'tiies.
Varbūt esmu pārāk jūtīga? vai varbūt ir pārāk daudz lietas, kas man ar bijušo sakrīt - mīļākās grāmatas, filmas, izstādes utt.
Kapec tu sajas attiecibas juties tik neparliecinata par savam pozicijam? Kapec tu visu laiku sacenties ar bijuso? Kapec tu visu laiku sevi salidzini ar vinu?
Katras attiecibas ir unikalas un pat lietas/darbibas kuras pa lielam ir vienadas, no cita cilveka sanemtas, rada pavisam citas izjutas.
Un cilveku intereses ari ir limitetas, loti daudziem patik gramatas, kino, peldesana, kikboks, ritenbrauksana un ta es varu turpinat ilgi.
Tu tacu zini sievietes, ja sava starpa parunajam, viriesiem davinatas lietas ir vairak vai mazak vienas un tas pasas. Bet ka mineju augstak - Katras attiecibas ir unikalas un pat lietas/darbibas kuras pa lielam ir vienadas, no cita cilveka sanemtas, rada pavisam citas izjutas.
Atslabsti, nav verts!