Protams, ka lielākoties tas ir manā galvā un nav jau tā, ka es diendienā staigāju apkārt un viņam borēju, ka viss jādedzina, jo par bijušo atgādina... nevajag braukt galējībās, protams nekas netiek mests ārā, bojāts vai pat pirkts jauns, ja esošais labi kalpo, BET... sajūtas!!! Zinu, ak viņam ir pagātene un MAN arī, bet.. es dzīvoju viņa pagātnē, esmu tā, kas ir ienākusi viņa ikdienā un tagad to pielāgoju pa savam, pa mums, pa jaunam, tas nozīmē, ka tos mirkļus man tagad jāaizpilda ar ko jaunu. VIņam nav šādu problēmu un viņš nesprot un es zinu kāpēc, jo nekas no manas pagātnes neatkārtojas, vienīgā lieta, kas visu šo mēnešu laikā uzlēca no manas pagātnes, bija, kad viņš piedāvajā izmēģināt klinšu kāpšanu kopā, bet to jau es biju darījusi ar bijušo, kam tā bija/ir ļoti nopiena aizraušanās, līdz ar to teicu nē. nav tā mana sirdslieta un tikai dēl jauna sporta negribu likt vienā maisā ( salīdzināšana, atmiņas utt).
nav tā, ka viņš izsniedza sarakstu ar lietām no bijušās, bet mēs runājama, daudz un atklāti, līdz ar to, aj ajutāju, kur tik smuku lampu dabūja, viņš neteiktu- eee, mm, uu, ,,veikalā. Bet gan teica, ka speciāli meklēja un tā bija dāvana bijušai ( kura to lampu nez kāpēc nesavāca).
un visriebīgāk ir sajūta, kad man liekas, es daru ko īpašu, vai starp mums, tikai starp mums tas ir, bet izrādās, ka tas jau ir bijas viņam ar kādu citu- pirmā dāvana no apģērbu gabaliem- apakšbikses. Viņš bija ļoti priecīgs, patika ļoti, bet.. jau reiz bija saņēmsi to kā pirmo dāvanu.
un kā man justies, protams drāmas netaisu, jo ar galvu saprotu, ka nav tā viņa vaina, arī ne viņas, tā vienkārši ir dzīve, bet... man lielais prieks par to, ak dāvinu viņam īpašu dāvanu pazuda divās sekundēs, tagad uz tām apakšbiksēm grūti skat'tiies.
Varbūt esmu pārāk jūtīga? vai varbūt ir pārāk daudz lietas, kas man ar bijušo sakrīt - mīļākās grāmatas, filmas, izstādes utt.
49
