visu dzīvi biju bijusi tumšmate, ne gluži melnmate, bet vidēji brūnā :)
tad uznāca bzdings, gribēju būt blonda lai tur vai kas... tā nu gandrīz gadu esmu blondīne... no sākuma visi bija sajūsmā, arī es pati, arī frizieris brīnījās nu kā tik labi var neīstā krāsa izskatīties, draugs vispār pārlaimē :D
bet nu man tie blondie ir nu tāāāā piegriezušies, ka vairs nevaru, sapņos rādās tumši mati, pamostos un nekā, tie paši nekādīgie, nu jau blondos esmu sākusi saukt par bezkrāsainajiem :D
itkā jau varētu teikt, - kur problēma? ņem tak un pārkrāso!
bet ja nu uzreiz pēc tam nožēloju? ja nu pati neapjaušu cik ļoti esmu saradusi ar gaišajiem? kaut kas psiholoģiski stipri attur, jā, ir arī nelielas pašvērtējuma problēmas vienmēr bijušas...
otrreiz jau tumšus nebalinātu, tā būtu nāve matiem
p.s. šķipsnas negribu
paldies, ja kāda varēs sakārtot manu prātu :)