Aukle

Mani bērnībā atstāja pie vienas no vecmammām, ja godīgi, tēta mamma bija šausmīga, rupja un reti kad jauka. Viņai tāds raksturs. Tad nu es ar tādu riebumu braucu uz laukiem, vienmēr likās, ka tas ir sods par kaut ko. Un tagad nevaru pret viņu tā ar kaut kādu sirsnību vai kaut kā tā izturēties...

Man būtu ļoti grūti uzticēt mazo auklei no sludinājumiem, jo ļoti labi atceros to video, kurā sieviete klapēja mazuli..
Manai šobrīd pusgads, atstājusi esmu tikai ar savu mammu uz pāris stundām.. bet tāpat visu laiku domāju, kā viņām iet..
Un es arī laikam atbalstu jaunas aukles (protams, pilngadīgas), man kkā šķiet, ka vecam cilvēkam var pietrūkt pacietības, kā arī ar jaunām auklītēm bērnam mēdz būt interesantāk, jo izdomā dažādas nodarbes..

Mans mazais atkal atsakās no krūts, dzer tikai no pudelītes. Atslaucu un dodu. Bet nu tagad jau lielākoties sanāk dot maisījumu, jo fiziski nav laika atslaukt.

Neatstasu savu bebi nevienai auklei. VIenigais, kam atstajam ir radiem, bet nekadi sludinajumu meklesana un darba intervijas nebus. Labak pati ar bebi sedesu majas.

Man pašai arī bija auklītes , gados vecākās kundzes nemācēja ar mani atrast kopīgu valodu, man vienkārši bija garlaicīgi ar viņām ....
Man arī šķiet, ka ar maziņu jābūt vieglāk , kā ar tādu, kas jau komunicē un ir ar saviem stiķiem un niķiem ....

Man vēl bērnu nav, tā ka varu tikai filozofēt, bet es laikam priekšroku dotu jaunām auklītēm, nevis vecākām. Tas laikam no bērnības pieredzes, jo mums ar brāli bija superīga auklīte - tajā laikā bija studente. Nu vienkārši superīga, tikai labākās atmiņas, vienmēr ar mums darbojās, visu ko zīmējām, lasījām, lipinājām plastilīnus, viņa man tik daudz ko iemācīja. Un otrādi, kad jau biju paaugusies (kāda 2., 3. klase?) un kad pati jau gāju uz skolu, pati mācēju sevi pabarot utt, brālim bija auklīte kaut kāda veca ķoša, kas man ļoti nepatika (un es ZINU, ka es viņai arī nepatiku, tikai neviens man neticēja). Vienkārši nepatika un viss.

Zinu arī vairākas savas vecās kursa biedrenes un pāris draudzenes, kas piepelnās strādājot par auklītēm, es tādas tiešām labāk gribētu, nekā tās omes (nu izņemot bērna īstās omītes, protams)

Mana labākā bērnības draudzene vispār draugu bērnus pieskatīja jau no 11 gadu vecuma. Tad likās baigi normāli, bet tagad liekas, ka tik jauna jau arī ir mazliet par jaunu :D

Un šobrīd domāju, ka savus bērnus visdrīzāk labprāt atstāšu pie kāda cita padzīvoties, ne tik daudz, lai kaut ko atvieglotu sev, bet, lai bērnam paplašinātu redzesloku, attīstītu komunikācijas prasmes ārpus ierastās ģimenes utml.
Sūtīšu, lai vasarās dzīvojas pie vecvecākiem, mācās visādas praktiskas lietas. Zinu, ka mana mamma attieksies, kā pret pieaugušu un liks jau nu mazotnes piedalīties visdažādākajos procesos.

Studiju laikā biju auklīte dažas reizes nedēļā vakaros, kad vajadzēja 3 bērniem uzreiz - 1 gadīgs, 3 gadīga un 10 gadīga.
Pirmajā reizē, kad gāju aprunāties un vecāki skatījās bērnu reakciju uz mani, mamma uztraucās par to, kā reaģēs jaunākais bērniņš. Skatījās viņa reakciju, neatceros, vai jau deva rokās, bet nu katrā ziņā visa uzmanība pamatā uz gadu veco puisīti.
Ha! Izrādās princese bija 3gadīgā :D
Tam mazajam puisītim tikai vajadzēja, lai kāds viņu samīļo, lai vecākās māsas pievērš uzmanību utml. Noteikumus un atmosfēru diktēja vidējā, Viņai vajadzēja vislielāko uzmanību, viņa izpaudās no dievināšanas līdz nepatikas izrādīšanai, kad jāiet gulēt.
Arī attiecībā uz pieredzi, ko esmu manījusi attiecībā uz citiem pieskatītajiem bērniņiem, visvienkāršāk ir ar mazākiem, tie vieglāk adaptējas ieliktajā vidē, pieliktajos cilvēkos.
Ja vien auklīte ir sakarīga, kā cilvēks, tad man šķiet, ka atstājot bērnu, vismierīgākā mamma var būt, ja bērniņš ir mazāks.

nu kundzes gados, galīgi nebūs manā gaumē ....


sugar, man arī nepatīk un es arī pamanu, labi , ka neesmu vienīgā tāda . Vienkārši mans ir mans un viss :D

un vēl, nekad neuzticetu skuķim kadam bērnu savu . Vinai ja pasai nav bērnu. Es nerisketu.

un ne jau tādēl, ka man darbā uz galda stāv vibrators :D Tā kā nevajag to uztvert tā, ka, ja nepatīk, ka aiztiek mantas, uzreiz nozīmē ka ir kaut kas, ko kauns rādīt.

Labak dotu auklēt kundzei gados, vēlams ex pedagogam. Tādai kas mīl bērnus, nevis kas tik par naudu domā. Taču tādas cik zinu nav no lētā gala un ir uz izķeršanu.

Ne pa tēmu, bet es nosistu, ja kāds aiztuktu manas mantas! :D Es atceros kur un kas stāvējis un man ir kaut kāds "tarakāns" uz savām mantām. Pat mamma vai vīrs nevar aiztikt :D Ja redzu, ka kāds ir slēdzis iekšā manu datoru vai kaut ko aizticis darba galdā man ir panika un dusmu lēkme :D

varbūt vēl kādai ir ko teikt !? :)

Ir taču iespēja uzstādīt novērošanas kameras, par kuru esamību arī aukli informēt, ja ir problēmas ar uzticēšanos. Nezinu kā Latvijā, bet ārzemēs tā ir normāla prakse.

Gemini, vīra bijušais kursa biedrs ar draudzeni savu mazo palaida dārziņā 4 mēnešu vecumā, jo abi vienkārši grib strādāt (nav viņiem naudas problēmas). Kad to uzzināju, skatījos uz savu mazo, kas tajā laikā bija tieši tādā vecumā un nodomāju, ka tik maziņš taču nu neko, neko pats nevar lāgā daudz izdarīt. Es nenosodu, nē, bet pati gan nespētu. Tām audzinātājām nu gan daudz nervu.

Briesmīgi lasīt, ka sieviete uzskata ''A JA NU MAN BEIDZĀS PIENS?'' nekur viņš nevar beigties, viss atkarīgs no tā kas darās galvā!!
vienkārši šausminoša šķiet šī ne-informētība!

Salomē, tiem bērniņiem bija ap 3 gadiem, kad viņus sāka laist dārziņā un tikai līdz pusdienlaikam..
Man ir grūti iedomāties, kā tik maziņu ķipariņu var palaist dārziņā ( nu tādus, kam 1,5 gadi), bet tā jau laikam ir - ja jāiet mammai strādāt, kas cits atliek.. Nu ok, vel aukle, bet tas man liekas, bik dārgak sanāk..

Man pašai bērnu pagaidām nav, bet es jau kopš 13 gadu vecuma sāku auklēt bērnus, nu parasti pazīstamajiem. Pirmo mazo auklēju, kad māsīca lika tiesības, mazajai bija 1 mēnesītis un man tikai 13 gadi. Protams, man sākumā bija bail. Bet pats galvenais bija tas, ka māsīca man uzticējās, jo kopš viņas bēbīša piedzimšanas es gandrīz katru dienu gāju pie viņas, palīdzēju auklēt mazo un mācījos.

Man, diemžēl, nav kam citam mazo uzticēt. Mana ģimene dzīvo tālu prom no manis. Vīra tēvam mazo nekādā gadījumā neuzticēšu, bet vīra mātei ir lieli kompleksi par to, ka ir vecmāmiņa. Viņai patīk pirkt mazajai visādas lietiņas, bet par pieskatīšanu nevar būt ne runas. Kā arī mazā ir ļoti nervoza ar vīra māti. Nu ko, atliek auklīte. Lai gan esam vecāki, ir ļoti svarīgi partneriem atcerēties, ka ir arī mīļotie viens otram. Kā jau mēs zinām, tad pie attiecībām arī ir jāpiestrādā :)