Es domāju? Es domāju, ka pareizi jau Tu saki - nāk Ziemassvētki, šis ir pierastais gaišuma un pārdomu laiks. Daudzās ģimenēs kāds vai kādi ir zaudēti, daudzi ir zaudējuši kaut ko - viens ticību, kāds spēju strādāt, kāds sev mīļo, bet vēl kāds stabilitāti savā dzīvē. Man viņus ir žēl, bet šis žēlums nevienu neatgriezīs. Es domāju? Es domāju, ka nav veselīgi ieslīgt sevis žēlošanā - attiecīgi, es uzskatu, ka šīm ģimenēm ir jāiet tālāk. Viņiem ir jāizsāp un jāturpina dzīvot. Nevar sevi kurbulēt mūžīgās sāpēs un naidā. Bet šie posmi ir jāpārdzīvo - mierā un klusumā.
Bet tās ir cilvēcīgas emocijas - tu saproti, ka katru mēnesi iet bojā daudz cilvēku - tādos un citādos apstākļos. Bet te vienā dienā un stundā iet bojā 54 cilvēki, citu cilvēku nolaidības dēļ. Tas ir traģiski. Visi mobilizējas, lai atbalstītu tos, kuri truli stāv un gaida pie drupām - izcels manu brāli/māsu/sievu/vīru vai neizcels - vēl elpo vai neelpo. Un tad šīs lūgšanas. KAtrs tādā brīdī kaut ko lūdz - pārsvarā par dzīvību. Mediji tēlo izmeklētājus, filmē raudošus cilvēkus - visa tauta sēro... Nav viegli šādos apstākļos saglabāt veselo saprātu un gaidīt, kad pieaicinās uz atpazīšanu.
Kad pirmais sāpju vilnis ir aiz muguras, iestājas dusmas un naids. Sāpes pārmāc veselo saprātu un tas ir dabiski. Bet ir robežas, kuras pārkāpt nav pareizi. Šeit ir radīta augsne, lai šie cietušo tuvinieki savu naidu nevis noslāpētu, bet kultivētu citos. Nevar vainot visus, kas ienāk prātā - nav pieņemami kaut ko pieprasīt tikai tādēļ, ka tas pirmajā brīdī liekas pareizi. Nevar ļaut šīm emocijām pakļaut citus - tiem, kuri tiešām pārdzīvo ir vienalga, kurš stāšies tiesas priekšā. Viņi grib kādam radīt tās pašas sāpes vai vismaz līdzvērtīgas, lai rastu mierinājumu savām dusmām. Un katram taču tā ir - ja man atņēma mājas, tad, kaut viņš aiz sliekšņa pakluptu un kāju salauztu.
Šobrīd sabiedrība jūt šiem cilvēkiem līdzi. Sēroja visi kopā, cerēja visi kopā un visi kopā meklē vainīgos - jo kādam ir jāatbild. Es vienkārši nespēju saprast kādēļ sabiedrībai būtu jāuzņemas līdzatbildība notikušajā? Ir firmas, tur piedzeniet visas kompensācijas. BEt valsts un pašvaldība - ne katrs politiķis no sava maka, bet no nodokļu naudas - jau ir devuši visu ko spējuši. Bez tā visa arī ziedojuši. Kā var ar to nebūt gana?
Es esmu racionāls cilvēks, es dalu lietas - kā vajag un kā es gribu atsevišķi. Skaitļojot to ko ir ieguvušas šīs ģimenes no sabiedrības, tātad valsts, no kuras atsevišķā situācijā vēlēsies piedzīt vēl - būtu jāapstājas. Ir sniegts daudz šiem cilvēkiem. Ne Tu, ne es, neviens nespēs viņos iepūst dzīvību. Un ar naudu to tāpat viņi nenopirks. Tik cik ir un tā kā ir no mūsu puses - es uzskatu, ka esam devuši. Vērsties pret valsti nozīmētu pateikt, ka Tev un man, tāpat bija vienalga. Puse cosmo izraudaja visas acis ar šiem cilvēkiem kopā.
Ļoooti gari sanāca un pusi tāpat neuzrakstīju, bet tas ko es domāju slēpjas aiz vārdiem - beidzās viņu dzīve, bet tiem, kuri palikuši ir jāturpina dzīvot - varbūt savādāk, varbūt grūtāk, bet jāturpina. Un es neuzskatu, ka valsts vēl kaut ko šiem cilvēkiem būtu parādā. Ja nu vienīgi izmeklēšanu ar rezultātiem.
704
