Sveikas meitenes!
Jau laicīgi un godīgi saku,šis nav nekāds troļļ-stāsts vai izdomājums,viss ir tā kā tas ir,lai gan izklausās interesanti. ESMU IEMĪLĒJUSIES SAVĀ PRIEKŠNIECĒ. Jā,es esmu sieviete un arī nepārrakstījos. Savu orientāciju gan slēpju,to zin tikai ģimenē,jo Latvijā tas ir ''slimi un nepieņemami'' un es jau tā esmu atklausījusies,ka it kā nonākšu ellē,utt. :D
Bet atpakaļ pie tēmas...Mīlu savu jauno darbu. Bet ir viena lieta,kas mani uz viņu dzen un nevaru sagadīt jaunu darba dienu. VIŅA. Kāpēc tik sasodīti perfekta? Runājam tikai par un ap darbu,bet viņai nav ne jausmas,kas man notiek galvā. Katru reizi,kad viņa paiet garām vai saskatamies,viss trīc iekšā. Ātri vien sapratu,ka pašai nemanot esmu iemīlējusies. Bet jūtos jocīgi...jo man tas viss ir jāpatur sevī. 99.9% ka viņai sievietes nepatīk,varbūt ir ģimene,bet es nezinu,vismaz gredzens pirkstā nav. Es nevaru ar viņu atklāti flirtēt,jo iespējams pazaudēšu darbu un tikšu nod***** no galvas līdz kājām. Bet tajā pašā laikā māc domas,a ja nu? Ja nu viņa ir kaut cik ieinteresēta mani,ja nu viņai patīk sievietes vai ir par to domājusi,ja nu ir brīva? Es pat nezinu,ko gribu dzirdēt no jums,vienkārši vajadzēja izkratīt sirdi...