Prieks dzirdēt meitenes, kas pietiekoši agri, ar sīkajiem darbiņiem, bet tomēr sākušas uzkrāt darba pieredzi. Arī pati savu dzīvi uzsāku visnotaļ agri. 16 gados no vecāku mājām laukos atnācu viena uz Rīgu, mācījos un strādāju, palīdzēju mammai sevi uzturēt, jo loģiski, ka lētāk būtu bijis sūtīt mani vietējā vidusskolā, nevis dzīvot Rīgā. Grūti bija. Ļoti grūti. Pēdējos divos gados profesionālajai skolai rāvos 2 darbos, vienā uz pilnu slodzi, otrā uz nostrādātajām stundām atbilstoši profesijai.
Vienīgais, žēl, ka pēc skolas pabeigšanas, ieguvu traumu un nu vairs nevaru strādāt savā profesijā. Tagad nākas būt piezemētākai un darboties birojā..
BET...
Man ir viena paziņa, kuru nekādi nevaru pierunāt sākt kaut ko darīt. Viņai ir 24 gadi, agrā pavasarī jau būs 25. Viņa to vien dara kā mācās (kabatā ir bakalaurs, maģistrs un tūdaļ būs vēl kaut kāda profesionālā izglītība), algotu darbu vēl nav strādājusi. Vecāki ir pietiekoši turīgi, viņu uztur (tai skaitā arī viņai uzdāvināto auto) un nemaz neuzbāžas ar domām par oficiālu darbu un darba pieredzes uzkrāšanu.
Mēģināju ar viņu runāt, noskaidrot situāciju. Teica, ka esot meklējusi darbu, bet negrasoties strādāt par 200 latiem. Uzskata, ka tas esot izsmiekls.
Nezinu, man šķiet, ka izsmiekls ir tas, ka cilvēkam 24 gados nav nekādas darba pieredzes. Un darbu atrast kļūs ar vien grūtāk.. Īpaši ar viņas ambīcijām, bet pasīvo rīcību.
Kā Jums šķiet?