Es ne par ko neņemtu vīru līdzi dzemdību zālē, ne tik dēļ viņa traumām, bet man pašai negribas , lai mans vīrs redz mani samocītu un visas tās asinis - fuj , man pašai dzemdības šķiet , kā lieta, kas ir vienkārši jāpārdzīvo un ļoti ātri jāaizmirst.
Es reāli nesaprotu, ko tur vecim darīt !? Es drīzāk gribētu , lai viņš ir blakus, kad bēbīti ģērbs u.t.t. arī pirms pašām dzemdībām , gribētu lai ir blakus, bet ne jau , kad es ar paplestām kājām uz galda.
Nu nevairo tas iekāri, tikai žēlumu pret nabaga sievieti, kas tur mokās ....
Runājot par emocinolā mainīšanos, domāju, ka ne tikai sieviete mainās , bet arī vīrietis , protams , ja tas ir gribēts bērns no viņa puses :)
Vispār, ja tā padomā, man pašai būtu nepatīkami, ka vīrs redz mani tādu samocītu, asiņaiņu un nobimbājušos ...