Droši vien ikviena ir izbaudījusi to ciemiņa statusu pie puiša, kad viss tiek pienests, aiznests, pagatavots, uz galda uzlikts, istaba, gulta sagatavota. Faktiski vienkārši atnāc ciemos un baudi atmosfēru kopā. Tā bija ar mani arī līdz šim. Ja viņš dzīvotu viens pats, droši vien vairāk pati uzņemtos un šiverētos. Bet tā kā vecāki tur dzīvo, es nemaz tā neuzdrīkstējos kaut kā baigi ņemties, izturējos kā ciemiņš.
Bet tieši pēdējās nedēļas laikā pamanu kaut kādas izmaiņas. Te man saka, lai traukus salieku trauku mazgājamā mašīnā. Lai uzklāju galdu, padodu no ledusskapja kau ko (iepriekš piemēram vispār neuzdrīkstējos svešu ledusskapi atvērt). Brīvdienās, kad ciemojos, vajadzēja palīdzēt mājas tīrīšanā. Vienmēr maltītes gatavo viņa mamma un es pat neuzdrīkstējos jautkies saimnieces lietās, ēdu, ko man deva, un teicu paldies. Tad puisis izteicās, ka Gunita varētu kādu dienu pagatavot vakariņas. Es ok...
Nē nē tikai nepārprotiet, ka esmu kaut kāda baltrocīte. Protams, ka es to visu varu darīt un man nav nekādu iebildumu. Vienkārši nevaru saprast, kā man to visu uztvert. Varbūt viņa vecākiem esmu apnikusi, ka esmu kaut kāda liekēde, kas visu laiku ciemojas? Tāpēc grib mani mazliet nostrādināt? Un pats puisis ar izskatās, ka grib mani likt vairāk pie darba. Vai arī es velti satraucos un tas ir uz labu?
453
