Vispār arī es biju viena no tām, kas ļoti pārdzīvoja par visu šo te. Sekoju līdzi ziņām TV, internetā, bet nu jau tiešām. Man liekas, ka ir gana. Viss pa TV par to, pa RADIO par to, viss internets par to. Itkā uz pasaules nekas cits vairs nenotiek. Jā, ir ļoti žēl, es jūtu līdzi, izsaku līdzjūtību, bet gribās, lai pāriet viss šis bums. Zinu,ka cietušo radiem un iesaistītajiem tas nepāries nekad, bet tā,kā es neesmu iesaistīta - man gribētos atkal normālu dzīvi, savu ikdienu.
Es pat reizēm jau sāku justies vainīga par to, ka gribu normāli dzīvot, normāli skatīties reklāmas un iet priecāties ar bērniem, jo visa LV saka-TEV JĀSĒRO!
Mani mazie, ir zinoši par šo situāciju, iededzām svecīti, parunājāmies par lietā,m, kā jau ar bērniem, bet tagad katru reizi kā rāda šo reklāmu, kurā izsaka līdzjūtību - 100 reizes dienā, mani mazie man prasa - Mammu, atkal sabruka? Vēlreiz? Cits veikals? un tā katru reizi. Man vienkārši gribas, lai viņiem un man par to vairs nav jāsēro, jo tā vajag.