Sēžu un domāju...
Šogad uzsāku studijas, bet pēc laika sapratu, ka tas nav tas, ko gribu. Patiesībā sapratu to jau tad, kad gāju parakstīt dokumentus par uzņemšanu. Diemžēl pēc vidusskolas beigšanas nebiju īsti pārliecināta, ko un kur gribu studēt, tāpēc izvēlējos kaut ko, kas šķita interesants un mazliet vieglāks, nevis to, ko tagad patiesi vēlos. Bet nu neko! Vairs jau neko nemainīšu. Nolēmu strādāt un nākamgad mēģināt stāties tur, kur gribu. Tad nu tagad nāk grūtākais. Kā lai saņemas ikdienas rutīnai? Kā lai nosēž darbā tās nenormāli garās stundas, kā lai saņemos nekrist depresijā, ka dažreiz jāstrādā arī brīvdienās, ka nevaru aizbraukt uz mājām pie mīļajiem? Tā Rīgas dzīve ir tik nomācoša. Kā iebraucu Rīgas robežās, tā jau sākas stress un "neko negribu, viss apnicis" sajūta. Pat dzīvoklis, kurā dzīvoju, man nešķiet jauks. Kaut gan draugi apgalvo, ka jebkurš students būtu laimīgs tādā dzīvot. Mazs, gaišs un mājīgs. Bet es te kaut kā nejūtos labi. Atgādina kaut ko sliktu, nelabu, kaut ko tādu, ko es negribu.
Varbūt jums ir līdzīgas sajūtas. Padalieties ar tām un ar saviem ieteikumiem, kā tikt galā no nelabās sajūtas!
669
